Šo pirmdien notikušajā kārtējā ES samitā 25 ES dalībvalstīm (izņemot Lielbritāniju un Čehiju) izdevās vienoties par “fiskālā kompakta” (starpvalstu līguma) pieņemšanu, kurā ES valstis apņemas ievērot vēl stingrāku budžeta disciplīnu. Valstīm šis līgums ir jāratificē līdz 2013. gada janvārim. Būtiski arī, ka tika panākta vienošanās par jaunā problēmās iekļuvušo eirozonas valstu glābšanas instrumenta – Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM) iedarbināšanu no šī gada jūlija paralēli jau esošajam Eiropas Finanšu stabilitātes instrumentam (EFSF), kas kopumā glābšanas pasākumiem ļaus novirzīt 750 miljardus eiro.

Finanšu tirgi uz ziņām par to, ka ES līderiem izdevies panākt vismaz kaut kādu vienošanos, otrdienas rītā noreaģēja pozitīvi. Eiro vērtība pret ASV dolāru, tāpat kā Frankfurtes biržas visvairāk tirgoto ES attīstīto valstu uzņēmumu akciju indekss FTSEurofirst 300, pakāpās par 0,5%. Grūti gan pateikt, vai labvēlīgo tirgus reakciju pamatā izraisīja ES samita vienošanās, vai pozitīvās ziņas no Grieķijas sarunām ar privātajiem aizdevējiem par 50% aizdevuma daļas norakstīšanu.

Jebkurā gadījumā – tirgus analītiķi nu jau labi pasen norāda, ka ES koncentrēšanās tikai uz taupības pasākumiem nav īstais ceļš, kā panākt uzticības atjaunošanos ES ekonomikai. Līdz ar to izteikt prognozes, ka notikušais samits varētu panākt būtisku lūzumu tirgus attieksmē pret eirozonu, būtu vairāk nekā pārsteidzīgi.

“Fiskālā kompakta” loki

Līguma teksts par “fiskālo kompaktu” tā tapšanas gaitā piedzīvoja fundamentālus labojumus no melnraksta uz melnrakstu bieži vien, apmetot loku, sākuma punktiem nonākot atpakaļ pēdējā versijā. Šis process atspoguļoja intensīvo valstu politisko kaulēšanos. Tā, piemēram, kamēr otrais melnraksts paredzēja lielāku Eiropas Komisijas un Tiesas lomu budžeta disciplīnas jautājumos, trešais melnraksts abu institūciju lomu atkal samazināja, atstājot vairāk manevru iespēju starpvalstu dialogam. Tikmēr līguma pēdējā versija ne tikai atjauno Tiesas lomu, bet paredz, ka Tiesa varēs dalībvalstis, kurām ir ilgstoši nesabalansēts budžets, sodīt līdz 0,1% apmērā no to IKP.

Līguma galīgā versija paredz arī lielāku Eiropas Komisijas lomu. Pret līguma parakstījušām valstīm, kuras pārkāps “labas saimniekošanas principus”, automātiski sāks darboties “korektīvie mehānismi”, kurus izstrādās Komisija.

Lai gan var daļēji priecāties par to, ka Eiropas institūciju loma “fiskālā kompakta” pēdējā versijā tika palielināta, ir skaidrs, ka galavārds joprojām piederēs lielajām dalībvalstīm. Uz topošā ESM naudu varēs pretendēt tikai tās eirozonas valstis, kas parakstījušas “fiskālo kompaktu”. Tikmēr ESM līgums paredz, ka valstu loma lēmumu pieņemšanā būs proporcionāla to iemaksām. Līdz ar to Vācijai vien būs balsis 27 procentu vērtībā, Francijai — 20 procentu, kamēr lēmumu pieņemšanai attiecībā uz ESM vajadzēs 85 procentus balsu. Tas nozīmē, ka viena Vācija (Francija, Itālija) spēs nobloķēt jebkuru iniciatīvu, tai skaitā nepiešķirt finanšu palīdzību valstij, kurai tā nepieciešama.

Latvijas politiskās intereses

Notikumiem attīstoties tādā virzienā, kurā lielo dalībvalstu loma palielinās, pastāv pamatotas bažas par Latvijas interesēm. Tādēļ, manuprāt, Latvija, līdzīgi kā citas valstis, līguma sarunu gaitā varēja uzstāt uz dažu sev izdevīgu noteikumu ieviešanu. Taču, pēc būtības nekas vēl nokavēts – par šīm mums vajag runāt līdz pat līguma ratifikācijai.

Pirmkārt, Latvija apmaiņā pret solidaritāti ar citām ES valstīm līguma iedibināšanā varēja pieprasīt tajā iestrādāt punktu, kas dod jaunajām ES dalībvalstīm iespēju izvērtēt eiro ieviešanas lietderību arī pēc tam, kad visi priekšnosacījumi tā ieviešanai ir izpildīti, paredzot iespēju atlikt pievienošanos eirozonai, ja tas konkrētajā brīdī nav dalībvalsts interesēs. Kā zināms, šobrīd no neeirozonas ES valstīm šādu priekšrocību bauda tikai Lielbritānija un Dānija.

Otrkārt, Latvija līdz ar citām “jaunajām neeirozonas valstīm” savām komercbankām varēja prasīt tādu pašu neierobežotu likviditātes (kredītresursu) pieejamību no Eiropas Centrālās bankas puses, kādu šobrīd bauda eirozonas valstu komercbankas.

Krīzes brīdī šis ECB instruments dod nepārprotamas priekšrocības. To pierādīja situācija pirmajā krīzes vilnī, kad ECB līdzekļus savu banku glābšanai saņēma ne tikai eirozonas, bet arī Zviedrijas un Dānijas bankas. Latvija, neskatoties uz savu atrašanos Valūtas mehānismā 2, tos nesaņēma. Tāpēc Latvija sarunās par starpvaldību līgumu varēja atgādināt par šo netaisnību, kā arī privātā parāda pārlikšanu uz savu nodokļu maksātāju pleciem iepriekšējās krīzes laikā, vienlaikus saglabājot lata piesaisti eiro. Latvija varēja iet pat soli tālāk un kopīgi ar dažām citām valstīm pieprasīt konkrētu plānu eirozonas krīzes atrisināšanai un izaugsmes nodrošināšanai.

Taupība un izaugsme

Vācijas viedoklis par eiro krīzes risināšanu tikai ar taupības palīdzību bija vēl viens iemesls būtiskām domstarpībām līguma sagatavošanas gaitā. Lai gan “fiskālie vanagi” bieži mēdz uzsvērt, ka taupība ir valstu galvenais instruments tirgus uzticības atjaunošanai, pēdējie notikumi rāda, ka aina nav tik vienkārša. Par to liecina kredītreitingu aģentūras Standard&Poor’s (S&P) veiktā kredītreitingu pazemināšana virknei eirozonas valstu, un it īpaši Francijas un Austrijas AAA reitinga zaudēšana. S&P pavisam skaidri pamato savu lēmumu, norādot uz tobrīd vēl topošā “fiskālā kompakta” trūkumiem. “Politiskā vienošanās… koncentrējas uz to, ko mēs uzskatām par vienpusīgu pieeju, uzsverot fiskālo taupību bez stingras un konsekventas programmas eirozonas ekonomiku izaugsmes potenciāla celšanai”. S&P skaidro, ka taupības pasākumi samazina budžeta ienākumus un izaugsmi kopumā, tādējādi palielinot budžeta deficītu.

Līdz šim piekoptā eirozonas taupība nu jau skaidri sāk dot “augļus”. SVF tikko samazināja eirozonas šīgada izaugsmes prognozi no 1,1% uz negatīvu – mīnus 0,5%. Latvijas Banka savukārt pārvilka svītru visai pozitīvajai Latvijas šīgada izaugsmes prognozei – 2,5%, tagad mūsu iespējas vērtējot vairs tikai uz 1,3%. Ņemot vērā ekonomikas kritumu, ko mēs piedzīvojām 2009. un 2010. gadā, šāda “atkopšanās” faktiski nozīmē ieiešanu stagnācijā.

Protams, ievērojamais citu ES lielvalstu, kā arī SVF spiediens uz Vāciju par to, ka ES nepieciešams ne tikai atkārtot fiskālās disciplīnas mantru, bet meklēt ceļus, kā panākt ekonomikas pārstrukturēšanu, konkurētspējas celšanu un izaugsmes nodrošināšanu, deva savus augļus. Paralēli fiskālā kompakta pieņemšanai ES līderi nāca klajā arī ar kopīgu paziņojumu par ekonomisko izaugsmi, atzīstot, ka budžetu “apcirpšana” “pati par sevi nav pietiekams solis”. Paziņojumā ir nosauktas jaunas prioritātes – spēcīgāks ES Kopējais tirgus, nodarbinātība, palīdzība mazajiem un vidējiem uzņēmumiem u.c. Taču – tas joprojām ir tikai paziņojums.

Reāli Eiropas Centrālā banka (ECB) joprojām ir vienīgā institūcija, kas spēj būtiski ietekmēt eirozonas krīzi. Pat kredītreitingu aģentūras uzstāj uz ECB iesaisti krīzes risināšanā. Aģentūras Fitch vadītājs Deivids Railijs brīdina par “kataklizmisku” eiro sabrukumu, ja ECB nesāks spēlēt lielāku lomu. Tomēr nevar arī teikt, ka ECB šobrīd sēdētu gluži rokas klēpī salikusi. Tās trīs gadu neierobežota apjoma aizdevumu piedāvājums Eiropas komercbankām ir palīdzējis valstu parādu krīzei nepārvērsties banku sistēmas sabrukumā. Taču vairums analītiķu gaida nākamo soli – tās iesaistīšanos arī eirozonas valstu parādu krīzes risināšanā, tieši vai netieši ieņemot centrālajai bankai pienākošos “pēdējā aizdevēja” lomu.

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts (ECR – TB/LNNK)

* * *

Neskatoties uz vēl 13. janvārī Eiropas transporta komisāra Sīma Kallasa vizītes laikā Latvijas augstāko amatpersonu – Valsts prezidenta un Ministru prezidenta pausto atbalstu dzelzceļa projekta “Rail Baltica” īstenošanai, satiksmes ministrs Aivis Ronis turpina meklēt iespējas paust netiešu kritiku projektam. Pagājušās nedēļas sākumā viņš sev rada pateicīgu uzklausītāju – Francijas transporta ministru Tjerī Mariāni, kurš pēc satiksmes ministra sniegtajām ziņām esot izrādījis īpašu interesi par dzelzceļa līnijas Rīga-Maskava modernizāciju. Savukārt A. Ronis viesim esot atzinis, ka “patlaban iezīmētie TEN-T tīklu koridori… neatspoguļo faktisko Rietumu kravu plūsmu uz Krieviju un NVS valstīm, līdz ar to pastāv Baltijas valstu potenciālā izolācija no Eiropas Savienības nākotnes sadarbības ar Austrumu valstīm”.

Tas, ka Roņa kungs savas rūpes par Maskavas virziena dzelzceļa līnijas attīstību pauda tieši Francijas transporta ministram, nebūt nepārsteidz. Francijas draudzīgās attiecības ar Krieviju ir vispārzināmas, it īpaši tādās jomās kā transports un enerģētika. Bažas sagādā kas cits. Francijas ministra vizīti A. Ronis kārtējo reizi izmantoja kā iespēju piesaukt teoriju, ka Eiropas Komisijas programmā “Savienojot Eiropu” (”CEF, “Connecting Europe Facility”) paredzētais papildus finansējums no Kohēzijas fonda samazinās to naudas apjomu, ko Latvija no Kohēzijas fonda var iegūt citiem projektiem, piemēram, Austrumu-Rietumu dzelzceļa savienojuma elektrifikācijai. Jāuzsver, ka Kohēzijas fonda līdzekļu piesaiste CEF programmā ir būtisks priekšnosacījums “Rail Baltica” projekta īstenošanai, jo tikai tā var panākt jaunās līnijas izbūvi par ES naudu līdz pat 85% apjomā no projekta izmaksām. Tieši tādu pašu ES līdzfinansējuma maksimumu var iegūt arī Austrumu-Rietumu virziena dzelzceļa rekonstrukcijas projekts. Savukārt, ja no CEF programmas izņem Kohēzijas fonda naudu, tad zūd iespēja arī Austrumu-Rietumu projektu tik lielā mērā finansēt no ES nodokļu maksātāju naudas.

13. janvārī esot Rīgā transporta komisārs S. Kallasss sacīja: ierobežojumi ES valstīm saņemt ES Kohēzijas finansējumu līdz 2,5% no to IKP nevar tikt attiecināti uz ES finansētajiem transporta infrastruktūras projektiem. “Mēs atrisināsim šo problēmu” – nepārprotami uzsvēra augstākā ES amatpersona satiksmes jomā. Lai situācija ar ES prioritātēm un gatavību ieguldīt naudu Baltijas valstu dzelzceļu savienošanai ar pārējo ES būtu pilnīgi skaidra, uz A. Roņa norādēm par nepieciešamību pārskatīt iepriekš nospraustos TEN-T koridorus, ieskaitot “Rail Baltica” līniju, S. Kallass diplomātiski, bet tieši atbildēja – “CEF ietvaros īstenojamie projekti ir jāskata Eiropas kopējās attīstības griezumā un transporta infrastruktūrai pieejamais finansējums ir unikāla iespēja dalībvalstīm īstenot nozīmīgus ilgtermiņa projektus”.

Es varbūt atļaušos komisāru pārfrāzēt nedaudz nediplomātiskāk: “ES nodokļu maksātāju nauda ir izmantojama projektos, kas nodrošina labāku satiksmi Eiropas Savienībā, nevis uz trešo valstu galvaspilsētām”. Lūdzu nepārprast – es neesmu Austrumu – Rietumu virziena koridora uzlabošanas pretinieks. Taču doma, ka Austrumu-Rietumu līnijas atjaunošana varētu tikt lielā mērā finansēta no ES puses tad, ja šo finansējumu nesaņemt “Rail Baltica”, nav pamatota. Mēģinājums tieši vai netieši “norakt” “Rail Baltica” nedos labumu nevienam. Latvija šo naudu vienkārši zaudēs.

Kādi apsvērumi vada “Rail Baltica” skeptiķus Latvijā, ir grūti spriest. Visticamāk, biznesa intereses, kas balstītas uz nereāliem apsvērumiem. Taču pagājušajā nedēļā Briselē Eiropas Parlamentā notikusī “Krievijas dzelzceļa līniju” (Rossijskije železnije dorogi) izstāde ir labs apliecinājums, kā šīs lietas tiek uztvertas mūsu kaimiņvalstī. Izstāde pamatā sastāvēja no koši sazīmētām dzelzceļa līniju kartēm, kurās Baltijas valstis nepārprotami bija piekabinātas pie Krievijas vienotās transporta telpas (”United transport area“), atdalot to ar sarkanu līniju no ES transporta telpas. Savukārt runājot par Krievijas prognozēm transporta koridoru attīstībai jāuzsver, ka tur neparādījās pat vismazāk pretenciozā “Rail Baltica” pirmās kārtas versija, kas paredzēja jau esošo līniju starp Igauniju, Latviju un Lietuvu atjaunošanu, izveidojot papildus savienojumu arī ar Poliju.

Un kopumā – dzelzceļa infrastruktūra ES Ziemeļaustrumu daļā izskatījās kā tuksnesis. Toties treknas krāsainas dzelzceļa līnijas savienoja Tallinu ar Pēterburgu, Rīgu ar Maskavu, Varšavu ar Maskavu un pāri tam visam virsraksts – “Bridging Eurasia, working with EU transport TEN-T (”Savienosim ar tiltiem Eirāziju, strādājot ar ES TEN-T projektiem”). Citiem vārdiem – par ES naudu “satiltosim” Eirāzijas savienību – to pašu, ko Krievijas prezidenta kandidāts Vladimirs Putins izvirzīja par savu stratēģisko mērķi.

Līdz ar to ir jautājums – kur Krievijas dzelzceļa plānotāji ir ierādījuši vietu mums? Vai vidū starp Krieviju un Franciju, kas pēc ģeogrāfiskās kartes nekādi nesanāk, vai arī citā minētajā izstādē prezentētajā kartē ar nosaukumu “Krievijas impērijas dzelzceļu karte” (”Karta želežnih dorog Rossijkoi imperii”)?

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts (ECR – TB/LNNK)

* * *

2012. gada 30. janvāra LNT raidījumu “900 sekundes” skatīties šeit.

“Latvijā šobrīd visaugstākajā politiskajā līmenī tiek izvirzīts jautājums par Lisabonas līguma izmaiņām, piekrišanu vai nepiekrišanu tām saistot gan ar iespējamām pārmaiņām valdības sastāvā, gan ar ES pretimnākšanu lauksaimniecības tiešmaksājumu jautājumā. Šajā kontekstā tiek piesaukti pat “valsts pastāvēšanai fundamentāli jautājumi”. Es nesaprotu, par ko ir šī diskusija, jo ES dienas kārtībā šobrīd ir viss iespējamais, tikai ne grozījumi Lisabonas līgumā”, uzsver R. Zīle.

“Šodien pat Eiropas Parlamentā notika būtiskas debates par rezolūciju decembra ES samitā izvirzītā jaunā starpvaldību finanšu līguma (”fiscal compact“) jautājumā. Daudzi mani kolēģi ir skeptiski par šādas līguma formas juridiskajām niansēm, jo tas nedrīkst nonākt pretrunā nedz ar Lisabonas līgumu, nedz ES sekundāro likumdošanu. Taču itin nevienas EP pārstāvētās politiskās grupas pārstāvji, pat tie, kas piekrīt t.s. Kopienas pieejai finanšu disciplīnas jautājumu risināšanai, neuzskata, ka pārredzamā nākotnē būtu iespējams grozīt Lisabonas līgumu. Tas prasītu ilgi gatavojamus referendumus vairākās ES dalībvalstīs, turklāt pastāv visai maza iespēja, ka šī brīža politiskajā un ekonomiskajā situācijā šie referendumi varētu noslēgties ar pozitīvu balsojumu.

“Protams, ES šobrīd tiek intensīvi meklētas iespējas, kā pārliecināt finanšu tirgus par ES valstu gatavību vienoti risināt eirozonas krīzes jautājumu. Taču Lisabonas līguma grozījumus neviens neizvirza kā recepti, jo tie nozīmētu apmēram to pašu, ko smagā stāvoklī esošam plaušu karsoņa slimniekam izsniegt padomu grāmatiņu par veselīga dzīvesveida pamatprincipiem, kurus nākotnē vajadzētu ievērot.”

“Es īsti neizprotu, kādas intereses ir pamatā šādas abstraktas diskusijas izvirzīšanai politiskās dienas kārtības pirmajā vietā. Taču pieļauju, ka dažiem varētu būt intereses uz to pamata uzlabot savu politisko pozīciju, dažiem saduļķot ūdeni, bet daži, iespējams, iet maldinošas informācijas pavadā”, atzīst R. Zīle.

Sīkāka informācija:

Rolands Pētersons,
Eiropas Parlamenta Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa
tel.: +322 2841545
mob.: 29157405
rolands.petersons@europarl.europa.eu

Satversmes tiesā (ST) ir saņemts Saeimas deputātu pieteikums, kurā apstrīdēts referendums par krievu valodas statusu. Deputāti lūguši arī piemērot pagaidu noregulējumu un apturēt 18. februārī plānotā referenduma norisi.

Lai arī tagad jāgaida ST lēmums, tomēr šāda referenduma iniciēšana jebkurā gadījumā raisa dažas politiska rakstura pārdomas, kuras vēlos izteikt. Ja tautas nobalsošana tiešām notiks, tas radīs latviešu tautai kā valsts nācijai draudīgu situāciju. Nosacīti vienotais «Saskaņas centra» balsotāju kopums arī turpmāk var tikt izmantots liela mēroga akcijām. To mērķis būtu rādīt pasaulei «apspiesto krievvalodīgo» nožēlojamo stāvokli un viņu varonīgo cīņu par savām tiesībām.

Neuzskatu, ka dalība referendumā un balsošana pret būtu jāizmanto etniskai pretnostatīšanai, aicinot latviešus uz izšķirošo cīņu pret krieviem. Nemeklēsim vainu citu tautību Latvijas pilsoņos kā kopumā. Referenduma pamatā skaidri saskatāma ne pārāk draudzīgas kaimiņvalsts ietekme apvienojumā ar klaji bezatbildīgu un bezkaunīgu Latvijas politiķu rīcību, kuri nespēju nokļūt valdībā vēlētāju acīs mēģina kompensēt ar «homo sovieticus» jeb «padomju cilvēka» atdzīvināšanu.

Nenoliegšu, situācija nacionālo attiecību jomā Latvijā kopš pēdējām Saeimas vēlēšanām pasliktinājusies. Tas ir rezultāts ne pārāk izsvērtai latvisko partiju politiķu rīcībai, valdības veidošanas laikā manipulējot ar dažādiem jēdzieniem un nespējot ieņemt vienotu, skaidri saprotamu pozīciju mūsu valsts pamatprincipu jautājumos. Vadošu «Saskaņas centra» politiķu pārorientācija no līdzšinējās divdomīgās pozīcijas uz klaju nostāšanos vienā nometnē ar Vladimiru Lindermanu ir nozīmīgs pavērsiens. Tas rada nevis sabiedrības saskaņu un vienotību, bet rīdīšanu un šķelšanu.

Tas nav noticis pēkšņi, bet gan ir rezultāts 20 gadu ilgam procesam, kura laikā krieviski runājošā sabiedrības daļa dažādu iemeslu dēļ nav spējusi atrast savu identitāti Latvijas valstī. Liela daļa no viņiem joprojām dzīvo Krievijas informācijas telpā. Tas tiek darīts, lai viņos uzturētu veco «padomju cilvēka» identitāti, pielāgojot to mūsdienu Krievijas vajadzībām. Šim nolūkam tiek izmantoti daudzi emocionāli iedarbīgi instrumenti, piemēram, 9. maija svinības, padomju himnas melodijas padarīšana par mūsdienu Krievijas himnu utt.

Ņemot vērā šo nemitīgo ideoloģiskā spiediena uzturēšanu no Krievijas, kā arī Latvijas politiķu nespēju krievu valodā runājošajiem piedāvāt citu perspektīvu, mēs vērojam aizvien lielāku tendenci norobežoties no Latvijas. Par to liecina sarūkošais naturalizācijas pieteikumu skaits, pieaugošā Krievijas pilsonības popularitāte Latvijā, pakāpeniski zūdošā motivācija mācīties latviešu valodu un tajā runāt.

Kādēļ šīs pret Latvijas valsts pastāvēšanu vērstās aktivitātes sāk pieņemties spēkā tieši tagad? Palūkosimies uz notiekošo mūsu kaimiņvalstī. Vladimira Putina režīms acīmredzami sācis plaisāt, Krievijas iedzīvotāju neapmierinātība ar to no sarunām virtuvēs nonākusi lielpilsētu ielās.

Atbildes reakcija ir tradicionāla, centieni ar pilnu sparu atjaunot impēriskās ambīcijas, izvirzot «Eirāzijas savienības» kā jauna ģeopolitiska spēka koncepciju. Šim nolūkam ir svarīgi atmodināt dusošo «padomju cilvēku» resursu, vēlams to darot ne tikai Krievijā, bet visās kaimiņvalstīs, kurām pēc vecās impēriskās loģikas būtu jāatrodas Krievijas interešu lokā. Skaidrs signāls ir, piemēram, nu jau aizejošā Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva teiktais, ka «padomju cilvēka» koncepts principā bija pozitīvs.

Ņemot vērā Eiropas Savienības vājināšanos un ASV ģeopolitisko interešu nosvēršanos Āzijas virzienā, Latvijai tas rada ļoti nepatīkamu situāciju. Mēs varam sagaidīt dažādus brīnumus, ne tikai šo valodas referendumu.

PCTVL paspārnē esošā kustība «Par vienlīdzīgām tiesībām», izmantojot Latvijas visai demokrātisko pieeju referendumu organizēšanai, sākusi jaunu tūri – parakstu vākšanu par referenduma ierosināšanu grozījumiem Pilsonības likumā. Tie paredz Latvijas pilsonības automātisku piešķiršanu visiem Latvijā dzīvojošajiem nepilsoņiem.

Aicinu skaidri apzināties – nevienam reālais mērķis nav referenduma ceļā Latvijā ieviest krievu valodu kā otro valsts valodu. Skaidrs, ka tas šādi nav sasniedzams – 770 000 Latvijas pilsoņu par to nekad nenobalsos.

Taču, ja mēs nevēlamies pasaules laikrakstos ieraudzīt ziņas ar virsrakstu «Latvijā referendumā vairākums nobalso par krievu valodu kā otro valsts valodu» ar sekojošu vēršanos pie mūsu Rietumu partneriem, mēģinot referenduma rezultātus interpretēt kā patiesā sabiedrības noskaņojuma rādītāju, mūsu pilsoniskais pienākums ir piedalīties un balsot pret. Citādi mūsu rīcība pilnībā atbildīs ģeopolitisko aizkulišu režisoru plānotajam scenārijam, mūs kā aitas vedot vēlamā aploka virzienā.

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts (ECR – TB/LNNK)

* * * *

Anita DAUKŠTE, Intervija ar Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli (Nacionālā apvienība), Eiropas Konservatīvo un reformistu politiskās grupas prezidija locekli.

– Kā jūs vērtējat Eiropas Savienības galotņu samita ( 8.–9.decembris) rezultātus, kur tika runāts par eirozonas glābšanas plāniem un iezīmēts jauns līgums 26 ES dalībvalstu starpā (izņemot Lielbritāniju), kas nozīmētu lielākas Eiropas institūciju tiesības iejaukties nacionālo valstu budžetu veidošanā, nosakot stingrākus kritērijus fiskālajai disciplīnai?

– Es tos vērtēju piesardzīgi un pesimistiski, jo vairāk šajā samitā tika spēlētas iekšpolitiskas spēles – galvenokārt no Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī puses. Jaunajam līgumam, kurš būtu jāratificē dalībvalstu parlamentiem, pat nav īpašas ietekmes uz finanšu tirgiem, tas diez vai var kļūt par nopietnu eirozonas glābšanas instrumentu. Manuprāt, tas, kas tika gaidīts no šā samita, bija nevis līgums par nacionālo budžetu jostu savilkšanu, bet gan dota iespēja un tiesības Eiropas Centrālajai bankai, vienkāršoti runājot, piepildīt Eiropu ar naudu vajadzības gadījumā. Līdzīgi kā to dara ASV Federālās rezerves, Anglijas centrālā banka. ES samitā netika panākta vienošanās, kas ļautu Eiropas Centrālajai bankai uzvesties kā centrālajai bankai.

– Kā var novērtēt Lielbritānijas premjera Deivida Kamerona pozīciju – par valsts atteikšanos piedalīties šajā līgumā?

– Tā ir saprotama pozīcija, un britu prasības ir zināmā mērā taisnīgas. Londonas Sitija ir viens no lielākajiem pasaules finanšu darījumu centriem – ja to mēģina kaut kādā mērā ierobežot, tas nenāk par labu ne pasaulei, ne Lielbritānijai. Un šādi mēģinājumi ir – gan ar finanšu darījumu nodokli (apliekot ar nodokli visus naudas pārskaitījumus Eiropā), gan ar papildu prasību izvirzīšanu ASV bankām, kas strādā Londonā. Aprēķini liecina, ka lielākie finanšu darījumi Eiropā notiek tieši Londonas finanšu darījumu centrā Sitijā, līdz ar to iznāktu, ka finanšu darījumu nodokļa gadījumā 30–40% Eiropas budžeta apmaksātu tieši Londona. Otra lieta – Lielbritānijas budžetā Londonas Sitijai ir aptuveni 11% liels īpatsvars, līdz ar to britu valdība nav ieinteresēta tās lomas mazināšanā un aplikšanā ar papildu nodokļiem.

Līdz ar to, kā es saprotu, notika tas, ka Sarkozī spieda uz britiem, kuriem bija vismaz daļēji pamatota pozīcija šajā jautājumā, un izgāza Vācijas kancleres Angelas Merkeles plānu par Lisabonas līguma (ES pamatdokumenta) izmaiņām, kas būtu loģiskas un neapejamas eirozonas stabilizācijas jautājumos.

– Vai šim iecerētajam līgumam par nacionālo budžetu jostu savilkšanu vispār būs kāda jēga, ja augstāks spēks vienalga būs Lisabonas līgumam un tātad šo jauno līgumu varēs apiet?

– Vēl jau neviens jaunā līguma tekstu nav redzējis. ES prezidents Hermans van Rompejs runā par to, ka šā līguma pārkāpšanas gadījumā varētu iesaistīt Eiropas Kopienu tiesu, lai vērstos pret pārkāpējvalstīm. Man kā nejuristam ir grūti spriest, vai tas būtu pamatoti. Vienīgais, ko varu teikt, ka šis risinājums ar jauno līgumu izskatās pēc kaut kā tāda kā ar labo roku kasīt kreiso ausi. Ja ir tik daudz domstarpību par šā līguma tiesisko pusi dalībvalstu starpā, tad pieņemu, ka pie līguma ratifikācijas kādas no dalībvalstīm vēl varētu mēģināt tiesāties par šo līgumu. Tas nerada finanšu tirgiem ne mazāko uzticību, ka jaunā sistēma kaut kodod eirozonas reālai stabilitātei un parādu krīzes risinājumam.

– Vai iejaukšanās nacionālo valstu budžetu veidošanā būs efektīvs līdzeklis eirozonas nostiprināšanā?

– Eirozonu izveidojot, bija acīmredzami, ka ir dalībvalstis, kuru ārējās tirdzniecības bilance tikai pieaug – proti, tās vairāk saražo un pārdod citām valstīm, kā, piemēram, Vācija un Austrija, arī vēl Francija un Holande, lai arī mazākā mērā. Un ir valstis, kas, izmantojot vienotu valūtu un monetāro politiku, var šīs lietas pirkt. Tātad ir pieprasījums un piedāvājums, taču tas aizgāja arvien lielākā šķērē – proti, vieni pārdod vairāk, nekā viņi to normāli spētu izdarīt, un otri tikai pērk. Šajā situācijā viens no risinājumiem, ja grib eirozonu saglabāt, ir noteikt lielāku ietekmi uz valdību fiskālo politiku. Jo mēs zinām, kas notiek tad, ja to nedara – dažās valstīs uzaug nenormāls ārējais parāds, dažās citās – tai skaitā arī neeirozonas valstī Latvijā – uzauga nenormāli liels privātā sektora parāds, līdzīgi arī Īrijā un Spānijā. Lai nesabruktu banku sektors krīzes laikā, privāto parādu pārlika uz valdību, respektīvi, nodokļu maksātāju, pleciem, attiecīgi uzaudzējot valsts parādu. Skaidrs, ka tas kaut kā ir jāierobežo. Bet, protams, ekonomiskā izaugsme no tā neiestāsies, pat ja visas valstis centīsies sabalansēt budžetus un ievērot noteiktus budžeta izveides kritērijus.

– Nacionālo valstu budžetu ietekmēšana – to nevar uztvert kā suverenitātes apdraudējumu?

– Ja ir vienota monetāra politika, neiejaukties valstu budžetu veidošanā nemaz nevar.

– Vai Latvijai būtu jāsamierinās ar to, ka Eiropas centrālās institūcijas sāks noteikt valsts budžeta izveides principus?

– Latvijas gadījumā tas jau notiek. Turklāt šajā gadījumā, pēc jaunā līguma, tas būtu daudz mazākā apjomā, nekā pie mums jau notika trīs gadus, esot starptautiskā aizdevuma programmā.

– Tas nozīmē, ka esam jau trenēti?

– Jā, mēs esam trenēti.

Tad, kad valstij ir grūti, tad tā var iet un aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos, pārfinansēt parādu un nerēķināties ne ar vienu. Bet, ja jums vairs neviens neaizdod par saprātīgu cenu, tad jāiet pie noteikta tipa aizdevējiem, kas diktē savus noteikumus. Latvija nevarēja un nevar nespēlēt pēc šiem noteikumiem. Jaunie noteikumi attiecībā uz budžeta izveidi un jostu savilkšanu nav sliktāki par tiem, ko Latvija pildījusi trīs gadus starptautiskā aizdevuma programmā.

Ungāri, kas mēģināja ieturēt urrāpatriotisku pozīciju un sākotnēji nepiedalīties jaunajā līgumā, pārtrauca šo politiku stundas laikā, jo to nevar atļauties valsts, kura jau otro reizi ir vērsusies pie Starptautiskā Valūtas fonda ar aizdevuma lūgumu. Arī Latvija šādi uzvesties nevar, jo pretējā gadījumā mūsu vērtspapīri zaudēs pievilcību starptautiskajā tirgū. Nāksies samierināties ar šiem nosacījumiem, jo, Eiropas Savienībai dezintegrējoties, mēs savu neatkarību zaudēsim daudz ātrāk.

– Nacionālās apvienības pārstāvji gan ir teikuši, ka viņiem nav pieņemamas federalizācijas tendences ES.

– Skaidrs, ka nav pieņemamas. Taču līgumu par vienotiem principiem nacionālo budžetu izveidē nevar uzskatīt par federalizācijas tendenci. Tas ir fiskālās politikas instruments, kas krīzes apstākļos liek 26 dalībvalstīm savilkt jostas pēc attiecīgiem noteikumiem. Pēc būtības tas papildina ES Izaugsmes un stabilitātes paktu. Tas nav nekas tāds īpaši jauns, kam nevarētu piekrist. Nacionālās apvienības pozīcija nebūs pārsteidzīga, jo mēs esam valdošajā koalīcijā un Ministru prezidents Valdis Dombrovskis ir izteicis valsts gatavību piedalīties jaunajā līgumā. Mēs saņemsim dokumentu un tad izstrādāsim savu pozīciju precīzāk, taču neizteiksim spriedumus, balstoties uz aptuveniem izteikumiem par līguma saturu un tiesiskajiem aspektiem. Mēs neesam par federālas Eiropas attīstīšanu, bet šis nav tas gadījums.

– Jūs esat piesardzīgs optimists par eiro nākotni?

– Par konkrētā plāna ietekmi es esmu vairāk pesimists. Es domāju, ka eiro glābšanā būs jāveic citi soļi, ko jau iezīmēju sarunā – par Eiropas Centrālās bankas lomas palielināšanu. Uzskatu, ka visi ekonomistu iezīmētie plāni, kas notiktu eiro sabrukšanas gadījumā, uzrāda tik lielus zaudējumus ne tikai eirozonas eksportētājvalstīm, bet arī tādām kā Latvija, kuras valūtas kurss ir piesaistīts eiro, ka galu galā eiro tiks glābts.

– Latvijas sabiedrībā saistībā ar eirozonas problēmām valda diezgan liela skepse par pievienošanos eiro 2014. gadā.

– Latvijas sabiedrībā par daudz ko valda skepse. Arī par Swedbank nākotni (smejas), lai gan Latvija ne tuvu nav vienīgā valsts, kur Swedbank strādā… Ja bez humora, tad tiešām var rasties jautājums, kāpēc stāties kaut kur, no kurienes nāk sliktas ziņas. Bet ir taču skaidrs, ka lats ir piesaistīts eiro, teju visa ārējā tirdzniecība notiek ar Eiropas Savienību… Ir skaidrs, ka lats nekur brīvi peldēt nevar. Pieņemu, ka Latvijas Banka ir pētījusi, kam piesaistīt latu, ja notiek sliktākais scenārijs un eiro sabrūk.

– Un ko jūs tad ieteiktu?

– Valūta jāpiesaista pie tās valūtas, kas ir galvenajiem tirdzniecības partneriem. Piesaistei jābūt pret valūtu, kas nav pārāk dārga, lai varētu eksportēt. Variantu nav daudz. Taču skaidrs, ka tām tad jābūt valstīm, kuras atrodas netālu. Latvijas Bankai šie iespējamās piesaistes scenāriji nav jāpublicē, protams, bet jāpēta situācija būtu gan.

Jautājums, vai stāties eirozonā, ir saistīts arī ar to, kādā valūtā ir cilvēku uzkrājumi. Man pēdējā laikā ļoti daudzi vaicā, kādā valūtā lai tur savus uzkrājumus, un vienlaikus saka, ka līdzšinējie uzkrājumi ir eiro. Lats jebkurā gadījumā būs ievainojamāks un nestabilāks nekā nestabilais eiro.

– Kā jūs vērtējat uzbrukumu Latvijas banku sistēmai un lielākajai bankai Swedbank? Tā bija mērķtiecīga provokācija?

– Es esmu lasījis dažādas sazvērestības teorijas, un jāteic, ka man nav racionāla skaidrojuma. Kāpēc nekas nenotika ar Swedbank ne Lietuvā, ne Igaunijā, bet Latvijā?

– Latvijā cilvēki ir vieglāk satraucami, ņemot vērā Krājbankas piemēru. Esmu pārliecināta, ka valodas jautājumā paraksti tika savākti arī tāpēc, ka cilvēki bija pārskaitušies uz politiķiem Krājbankas dēļ, nevis ļoti gribētu krievu valodu atbalstīt.

– Ja cilvēki uzskata, ka var sagrūt lielās zviedru bankas Latvijā, tad nav nekādas nozīmes tam, cik daudz tie izņem no bankomāta latos. Tad nav iespējams saglābt sistēmu, jo naudai vairs nav vērtības, to nekur citur tad vairs nav jēgas ieguldīt… Tas nav nekāds risinājums – piepirkt cukuru, lai pietiktu visam mūžam… Ar paniku lielā bankā var radīt vienīgi reālas problēmas mazākām, nerezidentu bankām. Taču kopumā man šis gadījums rada nemierīgu prātu, jo šādas izdarības rada sabiedrībā spriedzi un uztraukumu un tā tas turpināsies, kā minimums, līdz nākamā gada martam. Dievs dod valstij un politiķiem būt pietiekami gudriem un neveikt nepārdomātas darbības, un arī sabiedrībai būtu vērts atdalīt sēnalas no graudiem un lieki nesatraukties. Visiem jābūt nopietniem. Skaidrs, ka valsts valodas referendums nākamgad ir liels nestabilitāti raisošs faktors, jo sabiedrības slāņu pretnostatīšanai nekas labāks nevar būt kā bailes par naudu. Savu personīgo naudu. Un tas attiecas uz jebkuras tautības cilvēkiem, tas rada duļķainu ūdeni, fonu un ļauj ietekmēt politiskos procesus. Tas ir nepatīkami un bīstami.

– Igauņiem ar nestabilo eiro ir labāk nekā latviešiem ar latu?

– Jā, es domāju, ka tā ir. Valūtas risku minimizēšanās, investīciju piesaiste… Viņus neuzskata par atrautiem no lielas sistēmas, un tas nes ieguvumus. Arī ārpolitiskie uzbrukumi pret igauņiem ir kļuvuši mazāki nekā iepriekš. Latvijā šobrīd lielākā daļa investīciju nāk ne no Eiropas, un tas neuzlabo stabilitāti. Tas ir diezgan bīstami.

– Latvijā vispār prot izmantot Eiropas investīcijas? Latvijā nupat ir milzīgas kaislības ap iespēju ražot vilcienus, piesaistot ES kohēzijas fondu finansējumu. Un izskatās, ka nekas šeit nenotiks, Rīgas vagonu rūpnīca šo finansējumu nedabūs un investīcijas ies garām nacionālam uzņēmumam.

– Tas vispār ir ļoti īpatnējs stāsts ar šo vilcienu ražošanas konkursu. Ir nācies dzirdēt ļoti pārsteidzošus faktus no tā saucamā nacionālā uzņēmuma īpašnieku pārstāvjiem par to, kā viņi ir palīdzējuši spāņu Bombardier ienākt Krievijas tirgū. Jebkurā gadījumā ir jāsaprot, ja vietējais uzņēmums uzņems milzīgu jaudu, izpildot noteiktu pasūtījumu, tad ir ļoti neskaidrs, kas notiks pēc tam, kad pasūtījums būs beidzies. Uzņēmumam būs jāražo un jāpārdod vilcieni arī pēc tam, kad pasūtījums būs beidzies. Kam un uz kurieni tas varēs pārdot, konkurējot ar Bombardier, Siemens un citiem milzīgiem pasaules mēroga uzņēmumiem? Uzņemoties tik milzīgu tirgus daļu, bez atbalsta to nevarēs pavilkt. Un valdība šo atbalstu nodrošināt nākotnē nevarēs.

Latvijā reiz ir jābūt nopietniem un jāsaprot, ka – jā, šeit var pacelt virkni nacionālo uzņēmumu, bet mērogiem jābūt samērojamiem ar iespējām. Vilcienu ražošanas gadījumā tas ir tāds mērogs, kura uzturēšanas iespējām es neticu.

– AirBaltic mērogi arī Latvijai ir nepaceļami?

– Nedomāju. AirBaltic ir liela tirgus daļa, taču man nav informācijas, cik lieli ir zaudējumi.

Eiropas lidostās kopumā šobrīd pasažieru plūsma pieaug. Šobrīd samazināt lidojumu skaitu, lai uzlabotu kompānijas izmaksas, un zaudēt tirgus daļu nebūtu prāta darbs. Tas ir, runājot par stratēģiju. Bet es nezinu nianses par konkrētās kompānijas finanšu situāciju.

– Vai pastāv iespēja, kā tas bija izskanējis sarunā ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu LTV, ka Latvijai būtu jārēķinās ar to, ka nākotnē varētu vispār nebūt Kohēzijas fonda finansējuma?

– Šajās ēkās (domāts Eiropas Parlaments) nekas tamlīdzīgs nav dzirdēts. Es nesaskatu iespēju, ka kaut kas tāds varētu notikt. ES finanšu perspektīvā ir skaidri iezīmēts Kohēzijas fondu finansējums, un tas ir lielāks nekā iepriekšējā daudzgadu budžetā. Cita lieta, ka tas sadalās sliktāk, jo fonda donorvalstis grib vairāk paturēt savās kabatās. Bet vispār finanšu perspektīvā paredzētā fondu sadaļas likvidācija – tas ir neiespējami, kamēr vien ES pastāv.

– Starp citu, labs jautājums – cik ilgi pastāvēs ES. Pēc pēdējā samita Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Verners Šulcs (Vācija) teica – nu, ja briti nevēlas piedalīties kopējā fiskālajā ES politikā un līgumā, tad lai stājas ārā…

– Tas, ka turpināsies spiediens uz Lielbritāniju no Vācijas un Francijas politiķu puses,  ir skaidrs. Bet izspiest Lielbritāniju no ES neizdosies. Un tas arī nav mūsu ģeopolitiskās interesēs.

 * * * * **

Pēdējie mēneši eirozonā ir bijuši notikumiem bagāti, tomēr daudzās tikšanās, paziņojumi un solījumi līdz šim ir noveduši tikai līdz īslaicīgam atslābumam finanšu tirgos, kam pēc brīža atkal seko krīzes padziļināšanās. Man negribētos izklausīties pēc bezcerīga pesimista, taču dramatiskā pagājušās nedēļas ES samita reālie rezultāti visdrīzāk no iepriekš redzētā daudz neatšķirsies. Kādēļ?

Lielvalstu spēles dominē

Notikumi „desmit dienu apokalipses laikā”, proti, īsi pirms samita un tā gaitā skaidri parādīja, ka ES lielvalstu intereses un plāni eirozonas glābšanai no „eksistenciālās” krīzes ir stipri atšķirīgi. Atcerēsimies tikai dažas dramatisma pilnās epizodes – Vācijas izspēlētos dažādos glābšanas plānus, EP prezidenta Hermaņa van Rompeja atrasto viltīgo risinājumu ilgās un sarežģītās (šībrīža apstākļos faktiski nerealizējamās) Lisabonas līguma izmaiņu procedūras aizstāšanai ar 17 plus valstu starpvaldību līgumu, britu premjera Deivida Kamerona visai pamatoto iestāšanos par Londonas Sitijas interesēm ar sekojošo nepievienošanos „jaunajam paktam”, Ungārijas pozīcijas kraso maiņu un, visbeidzot, smaidīgā Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī iznākšanu no EP galotņu tikšanās telpas ar iepriekš „piemirsto” rokasspiedienu Deividam Kameronam.

Vienošanās galu galā tika panākta, lai arī bez Lielbritānijas. Un tomēr ir palicis milzums juridisku neskaidrību: kāda veida tiesiskās ratifikācijas būs nepieciešamas šim starpvaldību līgumam, vai kontinentālā ES mēģinās Lielbritāniju izstumt arī no iekšējā tirgus, vai tālākā nākotnē paredzētā Eiropas Centrālās bankas (ECB) iesaistīšanās eirozonas glābšanas mehānismu EFSF un ESM pārvaldīšanā nozīmē arī šo instrumentu neierobežotu finansēšanu u.t.t.

Pieaug Francijas un Vācijas ietekme

Faktiski starp Vācijas kancleri Angelu Merkeli un Nikolā Sarkozī panāktā vienošanās nosaka virzību uz integrētāku savienību, kurā valstīm, kuras pārkāpj budžeta deficīta vai ārējā parāda griestus, piemērotu teju automātiskas sankcijas. Papildus tam A. Merkele ir atteikusies no Vācijas idejas, ka privātajiem kreditoriem ir jātiek pakļautiem parādu daļējai norakstīšanai, kas, skatoties no investoru puses, ir laba ziņa. Īpaši no Francijas, kuras bankas riska grupas eirozonas valstu tirgos ir iesaistījušās vairāk, nekā vācu.

Starpvaldību līguma forma 17 plus pēc būtības bija Nikolā Sarkozī pamatplāns un Vācijas plāns B, kurā dažus aspektus var vērtēt kā pozitīvus, dažus kā negatīvus, bet kas būtībā nepiedāvā neko radikāli jaunu. Visas iepriekš dzirdētās runas par reālu fiskālo savienību ar eiroobligācijām, banku rekapitalizāciju vai Eiropas Kopienu tiesas iesaisti valstu finanšu politikas pārkāpumu izvērtēšanā samitā tika paslaucītas zem tepiķa. Lēmumu pieņemšana paliek līgumam pievienojušos valstu vadītāju sanāksmes rokās. Līdz ar to papildus ietekmi neiegūst Brisele (Eiropas Komisija) vai Luksemburga (Eiropas Kopienu tiesa), bet gan Parīze un Berlīne.

Vienošanās ekonomiskā jēga

Raugoties no krīzes reālās risināšanas viedokļa, pieņemtajos lēmumos pēc būtības nekā daudz jauna nav. Francijas un Vācijas līderu “sastiķētais” kārtējais piedāvājums, kas nosaukts par „fiscal compact” (fiskālais līgums), nav nekas vairāk  kā jau pastāvošā Stabilitātes un izaugsmes pakta uzlabojums attiecībā uz valstu pieļaujamo budžeta deficīta līmeni, kura ievērošana tagad tiks skrupulozāk uzraudzīta. Un lai arī idejiski varētu piekrist, ka ir svarīgi valstīm neaizrauties ar pārlieku lielu dzīvošanu pār saviem līdzekļiem un censties savas finanses savest kārtībā, eirozonas krīzes risināšanā ar to vien nepietiek. Nav īstas atbildes, piemēram, par ECB lomu un tās iespējamo monetāro rīcību krīzes risināšanā, kā tas pienākas klasiskai centrālajai bankai.

Līdz ar to pagaidām ir grūti pateikt, vai finanšu tirgos ir gaidāms kāds reāls uzlabojums. Vēl pirms ES samita tirgi pozitīvi noreaģēja uz ziņām par Angelas Merkeles un Nikolā Sarkozī panākto vienošanos par ciešāku eirozonas fiskālo integrāciju, procentu likmēm eirozonas valstīs krītoties. Pat Itālijas ilgtermiņa procentu likmes nokritās uz 6 %, lai gan savu lomu tajā nospēlēja arī pasaules lielo valstu centrālo banku panāktā vienošanās padarīt lētāku aizņemšanos dolāros.

Nikolā Sarkozī ir izteicies, ka nākotnē ECB pārvaldīs EFSF un par pusgadu ātrāk ieviesto ESM, bet nav pateikts, vai Centrālā banka iepirks eirozonas valstu vērtspapīrus neierobežotā daudzumā. ECB vadītāja Mario Dragi pēdējie paziņojumi liek noprast, ka vismaz tuvākajā laikā banka to nedarīs. Līdz ar to, lai arī finanšu tirgi uz samita iznākumu piektdien reaģēja samērā pozitīvi, kā rāda pieredze, ir jāpagaida vēl dažas dienas, lai redzētu, vai bez skaidrības par ECB rīcību investori būs gatavi par zemu cenu pirkt, piemēram, Itālijas vērtspapīrus. Un, vai paplašinot un pagarinot likviditātes pieejamību eirozonas komercbankām, ECB palīdzēs izpildīt kapitāla pietiekamības prasības līdz nākamā gada jūlijam?

Dziļākas krīzes draudi

Kopumā raugoties, ir grūti saprast, kā gan samitā nospraustais pamatmērķis – sabalansētie valstu budžeti ­- vieni paši atrisinās acīmredzamās eirozonas likstas. Daudzu perifērijas valstu likviditātes problēmas, kā arī kapitāla iztrūkums ES bankās nevar tikt nepamanīti, jo tie vistiešākā veidā ietekmē visas eirozonas un pasaules ekonomisko stabilitāti.

ASV investīciju banka Goldman Sachs prognozē eirozonas IKP kritumu par 0,8 % 2012. gadā. Kredītreitingu aģentūru Standard & Poor’s (S&P) pagājušās nedēļas sākumā paziņoja, ka tā draud pazemināt visu sešu visaugstāk novērtēto (AAA reitinga) eirozonas valstu, kā arī EFSF kredītreitingus. Zīmīgi, ka starp galvenajiem iemesliem šādam lēmumam S&P cita starpā min tieši “ilgstošās domstarpības starp Eiropas politikas veidotājiem par to, kā risināt tūlītējo tirgus uzticības krīzi”, kā arī bažas par eirozonas izaugsmi, par ko ES samitā diemžēl tā arī netika runāts.

Latvijas izvēle

Protams, arī Latvijai ir jāsāk meklēt atbildes scenāriji, kas notiek, ja eiro zaudē vērtību vai vispār beidz pastāvēt. Es pieņemu, ka Latvijas Banka gluži kā citu ES valstu centrālās bankas izvērtē valūtu piesaisti citu valstu valūtām vai valūtu groziem. Katrā ziņā nevaru iedomāties, ka situācijā, kad eiro zaudē vērtību, lats to saglabā.

Vai mēs gadījumā nezaudēsim neatkarību ar līdz ar jaunā starpvaldību līguma pieņemšanu? Tekstu mēs šobrīd vēl neredzam , bet acīmredzot, tā nebūs tik liela neatkarības zaudēšana, kāda mums bija pēdējos trīs gadus pildot starptautiskā aizdevuma programmu. Un salīdzinot to Latvijas neatkarības apdraudējumu, ko izraisītu šī līguma ratifikācija, ar to apdraudējumu, ko izraisītu palikšana ārpus tā, vai arī dziļa ES dezintegrācija, tad jāatzīst, ka otrā un trešā scenārija gadījumā Latvijas patiesas neatkarības zaudēšanas jautājums kļūst drīzāk par jautājumu nevis VAI? , bet gan KAD?

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts (ECR – TB/LNNK)

* * * *

Latvija līdz šim ir spērusi visus nepieciešamos soļus, lai pēc pāris gadiem varētu veiksmīgi pievienoties eirozonai, par kuru pēdējā laikā, jāatzīst, ir jādzird vairāk negatīva. Šajā kontekstā ir svarīgi uzturēt diskusiju par Latvijas potenciālajiem ieguvumiem, kā arī zaudējumiem, pievienojoties monetārajai savienībai. Tomēr argumenti par labu vai sliktu dalībai eirozonā dažkārt tiek skatīti caur pārāk šauru prizmu. Viens piemērs – Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga viedoklis, kāpēc, viņaprāt, par vēlēšanos pievienošanos eirozonai var runāt vairs tikai garīgi neveselie (skatīt šeit).

Lemberga kungu satrauc fakts, ka Latvijai Eiropas Finanšu Stabilitātes Fondā (EFSF), kurš piedalās problemātisko eirozonas dalībvalstu glābšanā, būs jāiemaksā pārāk liela summa. “4 miljardi eiro! Tas nozīmē, ka katrs Latvijas iedzīvotājs vidēji tur iemaksās 2000 eiro,” tā par Latvijas saistībām attiecībā pret EFSF izsakās Ventspils mērs.

Tomēr patiesība ir nedaudz citādāka. Eirozonas dalībvalstis tikai garantē — nevis dod — naudu fondam. Citiem vārdiem sakot, EFSF savu finansējumu nodrošina pats, naudu atrodot tirgos, ko pēc tam izmanto, lai grūtībās nonākušo eirozonas dalībvalstu vārdā izdotu parādzīmes. Eirozonas dalībvalstu garants fondam, protams, ir no svara — neviens neieguldīs naudu mistiskā fondā, kuram nav reāla seguma. Tomēr skaidra nauda kā tāda EFSF netiek ieguldīta, bet apsolīta.

Saprotams, ka naudas apsolīšana jebkurā gadījumā ir riskants pasākums. Proti, ja valsts neatmaksā savus parādus, tad EFSF garantētājiem — eirozonas dalībvalstīm — pēc teorijas būtu jānāk talkā un “jāsamet” naudu, lai fonds varētu norēķināties par jau saviem parādiem. Tomēr vismaz attiecībā uz bankrota sliekšņa stāvošo Grieķiju šī nav problēma — EFSF līdz šim nav uzņēmies nekādas saistības pret šo valsti.

EFSF nav savus līdzekļus šķiedis apkārt, uzņemoties saistību nastu, ko nevar panest. Īrijas glābšanas paketes ietvaros fonda ieguldījums ir tikai 17,7 miljardi eiro, Portugāles — 26 miljardi eiro. Kaut vai ja mēs pieņemam, ka visa šī nauda tiku izmantota, vēlāk netiktu atmaksāta un eirozonas dalībvalstīm būtu par to jāuzņemas saistības, piemēram, Igaunijai, tas izmaksātu pāris desmitus miljonu eiro. Tā, protams, ir liela nauda, tomēr ne tuvu tām summām, kuras bieži izskan sabiedriskajā telpā.

Attiecībā uz EFSF palielināšanu līdz 1 triljonam eiro ir līdzīgi. No dalībvalstīm tās būtu tikai garantijas, nevis skaidras naudas iepludināšana. Protams, eirozonas dalībvalstīm šādu summu garantēt ir grūti — uz spēles tiek likts valstu kredītreitings. Tomēr tāpēc — lai arī līdz šim varbūt ne pārāk veiksmīgi — tiek meklēti citi risinājumi (t.sk. iespējama Ķīnas u.c. lielo attīstības valstu potenciālas investīcijas), lai nodrošinātu fondam nepieciešamos līdzekļus.

Nedaudz citādāk ir ar tā saucamo Eiropas Stabilizācijas mehānismu (ESM), kuru plānots ieviest 2013. gadā un, kurš pārņems uzdevumus no EFSF. Šajā 500 miljardu stabilizācijas mehānismā, atšķirībā no EFSF, eirozonas dalībvalstīm būs jāveic iemaksas. Tomēr valstu skaidras naudas ieguldījums būs tikai 80 miljardi eiro. Pēc provizoriskiem aprēķiniem — tomēr nekādu skaidrāku detaļu nav –, Latvijai ESM vajadzētu iemaksāt aptuveni 200 miljonus eiro. Tā patiešām ir liela naudas summa, taču zināms, ka naudu tajā būs jāiemaksā pa daļām līdz 2017. gada vidum. Līdz ar to Latvijai četrus gadus no budžeta būs vidēji jāatvēl 50 miljonus eiro jeb 35 miljonus latu. Jāatceras arī, ka noguldītā nauda tikpat labi nākotnē var kalpot arī mūsu valsts glābšanai, nevis tikai citu.

Tiekot skaidrībā ar Latvijas un citu dalībvalstu saistībām pret eirozonas stabilizācijas fondiem, tomēr nevarētu sacīt, ka eirozonā nav problēmu un, ka par tām Latvijā nevajadzētu runāt. Tieši otrādi. Kas notiks ar eirozonu, ja pastāvošās zonas sistēmiskās problēmas netiks risinātas? Un kādā situācijā pie negatīvākā scenārija būs Latvija?

Jebkurā gadījumā, sasteigti paziņojumi par atteikšanos no mērķa 2014. gadā ieviest eiro Latvijai nāktu tikai par sliktu. Tas pamatīgi satricinātu ar tik lielām pūlēm un zaudējumiem iegūto investoru uzticību, novedot pie ievērojamas kredītu procentu likmju celšanās. Cits jautājums – kāda būs situācija 2014. gadā? Mums būtu jāsāk analizēt arī tādus variantus, kā mūsu neuzņemšanu politisku iemeslu dēļ, eirozonas būtiskas pārmaiņas, ievērojami samazinot tajā ietilpstošo valstu skaitu, kā arī atstājot sev pašiem atvērtu izvēli, vai 2014. gadā pievienoties.

Ir skaidrs, ka stabilizācijas fondi vieni paši nespēs tikt galā ar eirozonas problēmām. Piemēram, Itālijai vien, kurai 2012. gadā paredz ļoti lēnu izaugsmi, nākamgad jāpārfinansē 310 miljardi sava parāda. Ņemot vērā, ka procentu likmes varētu būt tuvāk 6%, skaidrs, ka agrāk vai vēlāk kādam būs jānāk palīgā. Tomēr EFSF šo lomu nespēs uzņemties, jo tas visdrīzāk nevarēs atrast vajadzīgo naudas summu, jo sevišķi tāpēc, ka pati Itālija garantē piektdaļu EFSF saistību.

Ņemot vērā šos apstākļus, reti kuram ir šaubas par to, ka vienīgā iestāde, kas patiešām spētu glābt eirozonu, ir Eiropas Centrālā banka (ECB). Iemesls, kāpēc tas nenotiek ir galvenokārt arguments, ka parādzīmju uzpirkšana un citas darbības neietilpst ECB pilnvarās. Tomēr ņemot vērā, ka banka līdz šim jau paspējusi pārkāpt savas pilnvaras, uzpērkot Itālijas parādzīmes, šis arguments vairs īsti neiztur kritiku.

ECB ir arī vienīgais spēks, kura iejaukšanās spētu atrisināt situāciju, ja stātos spēkā EFSF garantijas. To nespētu pat eirozonas lielvalstis, līdz ar ko nav nekāda pamata scenārijam, ka Latvijai pēkšņi būtu jāsāk nomaksāt bankrotējušo eirozonas valstu parādi.

Vai eirozonu tās pašreizējā veidolā izdosies glābt, vai nē, neviens nevar ar simtprocentīgu pārliecību pateikt. Taču negatīvā scenārija gadījumā Latvijai nebūtu par ko priecāties. Krievijas prezidents Vladimirs Putins nesen izteicās, ka eirozona ir līdzīga kāmim, kurš piebāzis pilnus vaigus ar dalībvalstīm, kuras nespēj sagremot. Un, ja kāmis nolems šo smago nastu izspļaut, mēs varam būt droši, ka tuvumā atradīsies pitons, kuram gremošanas sistēma ir spēcīgāk attīstīta.

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts (ECR – TB/LNNK)

* * * *

Pilnu sarunu klausieties Latvijas Radio 1 raidījumu arhīvā

(Piektdiena, 2011. gada 25. novembris, plkst. 13:06, raidījums “Krustpunktā”)

* * * * *

ECR grupas koordinators EP Transporta komitejā Roberts Zīle piekrīt, ka noteikumus ir jāuzlabo un jāpadara skaidrākus. “Problēmas ar pastāvošo dzelzceļa tirgus regulējumu parāda, ka noteikumus ir jāpadara skaidrākus, balstoties uz atvērta un konkurētspējīga tirgus principiem. Ir jāpadara stingrāki nosacījumi adekvātai, caurskatāmai un ilgtspējīgai dzelzceļa infrastruktūras finansēšanai, balstītai uz pienācīga līmeņa infrastruktūras izmantošanas maksām, kā arī jānostiprina neatkarīga tirgus uzraudzība”, uzskata R. Zīle.

“Parlamenta šodien pieņemtais likumdošanas akts tomēr vēl pilnībā negarantē brīvu konkurenci dzelzceļa sektorā nākotnē”, R. Zīle komentēja pēc lēmuma pieņemšanas. “Jaunie noteikumi paredz dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāju un pārvadājumu operatoru grāmatvedības kontu atdalīšanu, taču joprojām būs iespēja finansēt dzelzceļa uzņēmumus no infrastruktūras pārvaldītāju ieņēmumiem, tostarp publiskā finansējuma. Tas neveicina virzību uz liberalizētu dzelzceļa tirgu. ECR grupa šeit vēlētos redzēt lielākus ierobežojumus dzelzceļa uzņēmumiem saņemt publisko finansējumu caur infrastruktūras pārvaldītājiem”.

Tomēr no Latvijas interešu viedokļa ir svarīgi, ka R. Zīle ir panācis Parlamenta izpratni par to, ka cita izmēra sliežu tīklā, kurā darbojas Latvijas un citu Baltijas valstu dzelzceļa pārvadātāji, ir atšķirīga tirgus apstākļu un konkurences situācija, un ne vienmēr iespējams piemērot visas ES prasības. Eiropas Parlaments pēc R. Zīles ierosinājuma atbalstīja vairākus šādus izņēmumus vai atšķirīgus nosacījumus jaunajā direktīvā, lai ES regulējums, kur tas neatbilst situācijai, neapgrūtinātu Latvijas dzelzceļa darbību un konkurenci ar trešo valstu pārvadātājiem.

R. Zīle secina: “Šis bija tehniski komplicēts dokuments, un situāciju vēl sarežģītāku padarīja fakts, ka Parlamenta deputātiem bija ļoti atšķirīgi viedokļi par vairākiem būtiskiem direktīvas elementiem. Taču ir pozitīvi vērtējams, ka Parlamentam izdevās panākt kompromisu vairumā svarīgāko jautājumu. Tagad mūs sagaida ne mazāk sarežģītas sarunas ar Padomi”.

Sīkāka informācija:
Rolands Pētersons, +32 22841545
Ance Gulbe: +32 22842714