Pandēmija – tests Eiropas institūcijām un pārrobežu solidaritātei

25. marts, 2020

Mēs visi ikdienā redzam, ko dara Latvijas valdība, ko dara atbildīgie dienesti, kas ikdienā veic milzu darbu. Bet ko dara Eiropas institūcijas? Par to dzirdams mazāk. Šī raksta mērķis ir parādīt, kāds apjukums, nesolidaritāte un ierobežota lemtspēja šobrīd valda Eiropas Savienības struktūrās.

Ar šo rakstu nevēlos vērsties pret Eiropas Savienību. Tieši otrādi – vēlos pateikt to, kas ES varētu padarīt spēcīgāku un kā tai atgūt tēlu Eiropas pilsoņu acīs.

Vakardiena Eiropas Parlamentā un vēl dažās institūcijās

Šonedēļ Eiropas Parlamentam (EP) ir tā saucamā “baltā nedēļa”, ko pirms nedēļas EP prezidents Dāvids Sasoli, aizejot paškarantīnā, pieņēma pēc ārkārtas procedūras Prezidentu konferencē (lasi – frakciju vadītāju sanāksmē), nomainot EP plenārsēdē apstiprināto 2020. gada kalendāru. Tātad tas ir iespējams, ja ļoti vajag. Vēl īsi pirms tam Prezidentu konferencē bija jālemj, vai plenārsēdi no 10. līdz 14. martam pārcelt no Strasbūras uz Briseli.

Izvēles sāls bija šāda: apmēram 3000 cilvēkiem lidot uz Strasbūru, tādējādi palielinot saslimšanas riskus gan Francijā (Elzasā), gan visā Eiropā (pēc četru dienu sesijas ar neskaitāmiem kontaktiem gan deputātu, gan darbinieku, gan ēdināšanas uzņēmumos un viesnīcās strādājošo starpā, pēc tam aizlidojot pa visu Eiropu uz savām mītnes zemēm ar lielu iespēju pārnest vīrusu), vai palikt Briselē, kur gandrīz visiem EP darbiniekiem ir pastāvīgā dzīvesvieta, kur dzīvo viņu ģimenes locekļi un kur karantīnas (pašizolācijas) gadījumā situācija būtu krietni saprātīgāka, jo pārlidojumi tad skartu ievērojami mazāku skaitu cilvēku (galvenokārt deputātus) un riski dalībvalstīm būtu krietni mazāki.

Gandrīz visu frakciju līderi (arī es, pārstāvot Eiropas Konservatīvo un reformistu grupu) ieteica EP prezidentam nepakļauties Francijas institūciju (lasi – valdības) spiedienam stingri turēties pie ES līgumos teiktā (vienkāršoti – katru mēnesi plenārsēdei jānotiek Strasbūrā). Vienīgās divas frakcijas (politiskās grupas), kas vēlējās ievērot šo noteikumu, bija Emanuela Makrona izveidotā “Renew Europe” un Marinas Lepēnas partijas pārstāvja Identitātes un demokrātijas grupa. Respektīvi, lai cik stingri politiskie pretinieki šie divi Francijas politiskie spēki arī nebūtu, ja runa ir par Francijas praktiskajiem ieguvumiem (naudas resursiem, kas normālos apstākļos dod būtisku pienesumu Strasbūrai un Elzasai), tad vienotība ir pamanāma pat nesamierināmo pretinieku starpā.

Viss beidzās ar to, ka EP prezidents tomēr izsludināja sēdi Briselē, pagājušās nedēļas sēde tika saīsināta, tajā nebija balsojumu, Sasoli devās paškarantīnā, bet Francijas valdība izsludināja karantīnu Francijas austrumu apgabalos, tajā skaitā Elzasā ar visu Strasbūru. Varam modelēt situāciju, kā būtu, ja EP vadība būtu pakļāvusies Francijas “institūciju” spiedienam.

Kas mainījies kopš tā laika? Eiropas Parlamentā vairums darbinieku strādā attālinātā režīmā (kā zināms, arī Beļģija ieviesa virkni ierobežojumu), deputāti mēģina ietekmēt ātru izšķiršanos attiecībā uz tiem lēmumiem, kas prasa nekavējošu Eiropas Komisijas priekšlikumu juridisku pieņemšanu. Piemēram, par to, lai aviokompānijas nezaudētu savus “slotus” lidostās, kad tās atsāks savu darbību (iespējams, tas tiks apstiprināts paātrinātā procedūrā bez ziņojuma gatavošanas EP, pietiks ar to, ka Transporta komitejas koordinatori piekritīs šim lēmumam, cita starpā esmu to izdarījis).

Diemžēl attālinātā lēmumu pieņemšana īsti EP nevedas (arī Eirogrupas finanšu ministru videokonferences un Eiropadomes videokonferences) – gan tāpēc, ka digitālo resursu attīstība dažādās ES valstīs ir dažāda (pieminētajās videokonferencēs bija tehniskas ķibeles), gan, iespējams, tāpēc, ka ir grūti pieņemt ierastos dažu līderu nakts laikā koridoros radītos kompromisus. EP gadījumā mēs nevaram izslēgt, ka attālumā pieņemt lēmumus, iespējams, kavē arī vēlme neradīt precedentus pēckrīzes laikam, kad sabiedrībā var parādīties jautājums: kāpēc EP vajadzīgas divas sanāksmes vietas, kāpēc jāšķiež nauda un katru mēnesi jābrauc pieņemt lēmumus uz Strasbūru, ja var nobalsot attālināti?

Pēdējā laikā parādās kaut kāda sapratne par lēmumu pieņemšanu Eiropas Parlamentā. 19. marta rītā norisinājās telekonference starp EP prezidentu un politisko grupu vadītājiem un tika panākta vienošanās sasaukt ārkārtas plenārsēdi ceturtdien, 26. martā. Tā notiks daļēji klātienē, daļēji attālināti. Dienaskārtībā būs balsojumi par aviācijas sektoru, Solidaritātes fondu un kohēzijas politiku. Balsošana notiks saskaņā ar rakstisku procedūru, savukārt pēc 26. marta tiks sperti soļi, lai ieviestu elektronisko balsošanas sistēmu.

Arī Francijas “institūciju” pusē šis tas ir mainījies – valdība neatcēla 15. marta pašvaldību vēlēšanu pirmo kārtu (otrā gan Makronam tūlīt bija jāatceļ, jo droši vien pašvaldību vēlēšanu laikā “sociālā distancēšanās” situāciju ar “Covid-19″ izplatību, maigi sakot, neuzlaboja). Vēl dīvaināk tas viss izskatās, ņemot vērā, ka aiznākamajā dienā pēc Francijas pašvaldību vēlēšanām Makrons bija skaļākais kara pieteicējs vīrusam Eiropadomes videokonferencē (pat Eiropas Komisijas vadītāja pēc tam atļāvās kritiski komentēt, ka viņa nepiekrīt tik skaļiem paziņojumiem). Nu jā, varētu izskatīties nedaudz dīvaini: karavadonis Makrons dienu pirms kara uzsākšanas ar neredzamo ienaidnieku uzaicina to paviesoties pie saviem pilsoņiem un tad metas cīņā…

Šodiena. Politika un politikānisms

Eiropas projektam šāda krīzes situācija ir īpaši bīstama – tā parāda, ko nozīmē īsta pārrobežu solidaritāte. Jautājums vairs nav par to, kas par ko samaksās krīzes dēļ, bet par cilvēku dzīvībām un vērtību pārvērtēšanu. Un dažas atziņas ir būtiskas, jo agrāk cilvēki neiedziļinājās, kā tieši solidaritāti mērīt, jo tā vienkārši ir, tādēļ ka visi līderi tā saka. Un, ja vēl tās nav, tā tūlīt būšot.

Pēdējās dienās teju ikviens ES līderis saka, ka darīs visu – “whatever it takes”. Šis teiciens ir iegājis politiķu leksikā, pateicoties bijušajam Eiropas Centrālās bankas (ECB) prezidentam Mario Dragi, kurš finanšu krīzes karstākajā punktā teica šos vārdus ECB vārdā, un tas izmainīja situāciju finanšu tirgos, izglābjot eiro un stabilizējot ekonomiku līdz pat šai jaunajai krīzei.

Taču patlaban šis izteikums nerada pārliecību, ka darbi sekos vārdiem. Kaut vai fakts, ka bija nepieciešamas nedēļas, pirms tika pārrauta ES valstu “nesolidaritāte” attiecībā pret Itāliju, kurai trūka ļoti daudz medicīniskā ekipējuma (kuru beigu beigās daļēji sniedza Ķīna), un tika pieminēta Vācija, kura, neskatoties uz labāko apgādi ar “mākslīgajām plaušām” un lielāko šo aparātu ražotni Eiropā, sākotnēji atteica, un visi pasūtījumi šogad bija paredzēti Vācijai. Kā komentēja “The Financial Times” žurnālisti – gandrīz “Germany first”…

Tāpēc var uzskatīt, ka neveiksmīgā komunikācija par iespējamo ASV vēlmi ar ekskluzīviem nolūkiem nopirkt vācu kompāniju, kas esot tuvu vakcīnas izgatavošanai un kuru Vācija un ES “izglāba”, paturot iespēju palīdzēt visai pasaulei, īstenībā arī ļāva “notīrīt nesmukumu” par iepriekš minēto situāciju. Un, protams, pozitīvi vērtējams 20 ES valstu centralizētais medicīniskā ekipējuma iepirkums, taču šķiet, ka procedūra arī būtu vienkāršojama, kas ļautu pabeigt iepirkumus vēl būtiski ātrāk.

ES līderi ilgstoši mēģināja uzturēt aicinājumu dalībvalstīm nodrošināt personu brīvu pārvietošanos kā neatņemamu četru ES vienotā tirgus pamatbrīvību sastāvdaļu. Patiesībā vienotais ES tirgus ir ilgstoši pastāvējis bez šīs ceturtās brīvības un funkcionējis, ja arī ne ideāli, tad tomēr racionāli, un šāda veida krīzē tas pārdzīvos terminētus ierobežojumus un nesabruks, turklāt Šengenas robežas slēgšana personu pārvietošanai uz termiņu ir dalībvalstu tiesības. Un, ņemot vērā, ka veselības politika ir nacionālā politika un veselības sistēmu resursi ES valstīs ir krasi atšķirīgi, kā arī to, ko uzsver eksperti, – lēmumi, kā cīnīties ar vīrusu, ES dažādās valstīs ir ļoti dažādi –, izmantot šīs Šengenas līguma tiesības ir tikai likumsakarīgi. Mums, Latvijai, ir tiesības pieņemt lēmumus, kas vislabāk aizsargā mūsu tautu un kurus pieņemt mēs uzticam Latvijas valdībai, kas to arī veic. To nevar aizstāt kāda superspēcīga ES veselības aģentūra, kas pieņems lēmumus par to, ko mums darīt, kā to rosina ilgtermiņa Eiropas liberāļu līderis un bijušais Beļģijas premjers Gijs Ferhofštats.

Rītdiena un lēmumi par naudu un tautsaimniecību

Vēl viens izplatīts termins finanšu un ekonomikas pasaulē ir “lenders of last resort”. To bieži lieto kā moto centrālo banku vai valdību rīcībai krīzes situācijās. Kara vai pandēmiskas depresijas laikos tiek darīts viss, lai tiktu radīts pieprasījums, kas gan ekonomiku darbinātu uzņēmumu līmenī, gan, protams, nodrošinātu strādājošajiem ienākumus. Tomēr atšķirībā no iepriekšējām krīzēm nekad nav bijusi tik svarīga mūsu, ikkatra indivīda, pašdisciplīna un saprāts, rūpējoties par sevi, bērniem un īpaši senioriem.

Latvija ir Eiropas Savienībā un eirozonā. Līdz ar to gan monetārajā, gan arī fiskālajā politikā (it īpaši pēc tam, kad finanšu krīzes laikā ir izveidots gan liels skaits regulējumu, gan instrumentu) mēs neesam pilnīgi brīvi. Liela daļa izveidoto mehānismu bija paredzēti finanšu krīzes stabilizācijai un eiro glābšanai. Tāpēc tie nederot šai situācijai.

Latvijas valdība ir pieņēmusi virkni atbalsta mehānismu ātrā tempā, un tas, neapšaubāmi, ir vērtējams pozitīvi. Taču vai ES dara to, ko sagaida ekonomikas un sociālā joma visā (ļoti dažādajā) Eiropā un it īpaši eirozonā? Ko pašlaik izdarījusi ES “valdība” – Eiropas Komisija?

Trešdien ES Padome ir apstiprinājusi Eiropas koordinētu atbildi uz koronavīrusa izraisīto krīzi. Taču vai ar to ir pietiekami? Nē. Būtībā šie labojumi ir nekas vairāk kā budžeta grozījumi jau teju noslēdzošajā daudzgadu budžeta pēdējā gada ciklā. Analoģiski būtu, ja Latvijas valdības vienīgā atbilde šajā situācijā būtu iesniegt Saeimai iekšējos (tehniskos) grozījumus 2020. gada budžetā. Un viss.

Ko tas ietver? No Kohēzijas fonda neizmantotās summas saglabāšanas acīmredzami iegūs tās valstis, kas to iepriekš apguvušas visgausāk. Latvija saglabātu vien 118 miljonus eiro. Salīdzinājumam – Lietuva teju divreiz vairāk. Vēl uz visu Eiropu būs pieejami atlikumi no ES Solidaritātes fonda – 800 miljoni eiro – un Globalizācijas fonda atlikumi – 179 miljoni eiro, kā arī viens miljards Eiropas Investīciju fondā kā garantija no ES budžeta, kas palīdzēšot 100 000 mazo un vidējo uzņēmumu finansēšanai.

Pat neiedziļinoties visās mehānismu detaļās, ja tas ir viss, ko ES izpildvara piedāvā ekonomikas sociālajai politikai visām ES dalībvalstīm, tad tas izskatās ļoti niecīgi. ASV min 1 triljonu dolāru, Itālija un Zviedrija, vēl nesagaidot atļauju pārkāpt “ES budžetu rāmjus”, jau ziņoja par gandrīz 30 miljardiem, Polijas valdība min 50 miljardus utt. Citiem vārdiem sakot, pašas dalībvalstis mēģinās aizņemties naudu finanšu tirgos vai izmantos valsts kasē uzkrāto, nesagaidot nekādu kopīgu un – svarīgākais – būtisku ES atbildi par finanšu resursu iegūšanu un iepludināšanu ekonomikā.

Vai ES līmenī izsmelti iespējamie risinājumi? Nē! Tādi ir. Eiropā finanšu krīzes laikā (atcerēsimies Grieķijas glābšanu), 2012. gada oktobrī, tika izveidots Eiropas Stabilitātes mehānisms. Šī mehānisma spēja ir ātri iegūstami resursi 500 miljardu eiro apmērā (tajā skaitā 410 miljardi kredītresursu, kas nav izmantoti dalībvalstu preferenciālu kreditēšanā). Būtiskā problēma, kāpēc šī mehānisma efektīva iedarbināšana ir kārtējais “solidārās Eiropas karstais kartupelis”, ir domstarpības par to, kad, vai un kādā veidā to pielietot mērķim – glābt ES ekonomiku no pandēmijas depresijas. Kāpēc? Visticamāk, tāpēc, ka, piemēram, investoru acīs relatīvi drošajām Vācijai un Nīderlandei, kurām par valsts vērtspapīriem tirgi pat piemaksā, ir izdevīgāk spēlēt aizņēmumu spēli individuāli.

Bet, piemēram, Itālijā valsts parādzīmju procentu likmes aug. Respektīvi, itāļiem arvien dārgāk un grūtāk ir aizņemties ārkārtas pasākumiem. Vācijai jaunā pieeja tad būtu jāapstiprina Bundestāgā, un, iespējams, šīs valstis nevēlas investoriem pāragri demonstrēt, ka, lūk, eirozonai ar šo krīzi ir problēmas.

Ir arī skaidrs, ka garās debates par ES Daudzgadu finanšu shēmu kardināli mainās šajā situācijā. Bezgalīgie strīdi par to, kurai nullei aiz komata sekos cipari no niecīgā ES NKP 1%, šobrīd nav būtiskākais. Tāpat kā izdevumi, kas saistīti ar ES ambīcijām par ģeopolitisko līderību, prasa pilnīgi citu jēgu. Droši vien ES ģeopolitiskā ietekme patiesībā būs atkarīga no tā, kā tā tiks galā ar pandēmiju savā teritorijā.

Tāpēc šķiet būtiski, lai tiktu pieņemta EP pieeja pieprasīt, lai EK steidzami izstrādā 2021. gada t.s. ārkārtas budžeta plānu paralēli septiņgades plānam (angliski “Contingency plan”, kas ir iespējams bez jebkādiem juridiskiem šķēršļiem). Kā galvenais arguments, kāpēc gan EK, gan dalībvalstu vairākums to nevēlas veidot, tika minēts tas, ka tad jau grūtā vienošanās valstu starpā būs jāveic divreiz. Taču, ņemot vērā šo situāciju, tieši šāda divdaļīga vienošanās būtu jēgpilna arī dalībvalstīm. Acīmredzot ir skaidrs, ka 2021. gada ES budžeta izdevumi jāuzlūko kā krīzes budžeta izdevumi. Un tad, cerams, budžeta apjoms un izdevumu struktūra varēs kalpot citiem akcentiem, kas ietver ilgtermiņa mērķus.

Latvijai kā mazai ekonomikai ar īpašu uzmanību būtu jāvēro arī tas, kā valdības saistībā ar krīzi risinās t.s. ES uzņēmumu glābšanu (”bailout”). Ir labi, ka ES šajā brīdī ir atkāpusies no aviācijas nozarē pieņemtās politikas – vienu uzņēmumu var glābt vienu reizi. Tomēr, ja uzņēmumu glābšana, EK pieverot acis uz pārmērīgu valsts atbalsta politiku, norisināsies tikai un vienīgi dalībvalstu nacionālo iespēju finanšu dimensijā, ir skaidrs, ka tas, ko spēs Vācijas budžets attiecībā pret “Lufthansa”, nebūs samērojams ar mūsu iespējām stabilizēt “airBaltic”. Arī, ja citur Eiropā valstis negodprātīgi pēckrīzes iespaidā mēģinās atdzīvināt objektīvi vājus uzņēmumus (EK pieverot īslaicīgi acis un valstu subsīdijām), tas ilgtermiņā var ievērojami vājināt mazāku mūsu reģiona uzņēmumu un nozaru konkurētspēju. Šajā kontekstā vēlos teikt, ka frāze “katrs glābj savējos” beigu beigās nav tik viennozīmīga. Var sanākt, ka tādējādi ģeopolitiskā konkurētspējas struktūra mainīsies daudz vairāk, nekā to ietekmējusi koronavīrusa krīze.

Noslēgumā: viens no visspēcīgākajiem signāliem ir pavisam nesenā Eiropas Centrālās bankas rīcība, kas, pretēji Eiropas Komisijai, pieņēma savas kompetences ietvaros ļoti būtisku lēmumu ar nosaukumu “Pandemic Emrgency Purchase Programme”, kura būtība ir līdz šī gada beigām valdību un korporatīvo parādu uzpirkšanai izmantot 750 miljardus eiro. Tas kopā ar iepriekš pieņemtajiem Eiropas Centrālās bankas lēmumiem faktiski veido vienu triljonu eiro resursu šiem mērķiem. Faktiski Lagārdas vadītā banka izdarīja to pašu būtisko soli, ko 2012. gadā izdarīja viņas priekštecis Mario Dragi, kas izglāba eiro un ļāva eirozonas ekonomikai izaugt pēdējos gados.

Atstājiet komentāru