Demogrāfija – zemūdens akmens Eiropas lēmumos

12. marts, 2020

RZ 2020-3Nesen, pārstāvot Eiropas Parlamenta vadības kodolu Prezidentu konferencē Horvātijas galvaspilsētā Zagrebā, kur tikāmies ar jaunās Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts vadību, ar atzinību vēroju, kā tās premjers izklāsta nākamo mēnešu prioritātes. Līdzās arī mums tik svarīgajiem taisnīgākiem nākamās septiņgades ES budžeta veidošanas principiem Horvātija ir skaidri definējusi, ka viena no tās prioritātēm, saskaroties ar ievērojamu emigrācijas vilni uz Rietumeiropu, ir sabalansētāka Eiropas reģionu attīstība, kas būtībā jālasa kā demogrāfijas, novecošanās un nākotnes darbaspēka izaicinājumu risinājums visā ES. Vēl vairāk – iespējams, nozīmīgāk par naudu ES vidējā labklājības līmeņa sasniegšanai mums būs svarīgāk rūpēties un spēt noturēt augsti kvalificētu darbaspēku.

Vienlaikus sviras, kā pārvilināt svarīgo darbaspēku no citām ES dalībvalstīm, tostarp Latvijas, Rietumeiropas politiķiem ir dažādas – vismaz četras. Tajā skaitā ES daudzgadu budžeta “pareizo” akcentu veidošana, Eiropas Zaļā “dīla” neredzamā tinte mazajā drukā, investīcijas pētniecībā Rietumeiropā un federālistu mēģinājumi ieviest harmonizētas minimālās darba algas. Ir vērts iezīmēt šos riskus, kuru vāja un virspusēja iepazīšana var dārgi maksāt Latvijas ilgtspējai.

Eiropa noveco

Kā liecina nesenie Eurostat dati, Eiropa noveco, turklāt bērnu skaits arvien samazinās. Ja šodien pret vienu pensionāru vidēji ir trīs strādājošie, tad, tādos tempos turpinot, pēc 30 gadiem pretī diviem pensijas vecuma ES pilsoņiem būs divi strādājošie. 11. janvāra “The Economist” rakstā lasāms, ka līderi šajā sarakstā ar strauji novecojošu sabiedrību ir Vācija, Itālija ar izgāzušos un Francija ar moku pilnu mēģinājumu reformēt pensionēšanās vecuma politiku. Minētajās valstīs pēc Eurostat datiem aptuveni trešdaļa sabiedrības ir pensionāri. Turklāt, ja pieskaitām līdzīgu izaicinājumu mākto Spāniju, šīs četras valstis faktiski veido pusi no ES pilsoņu skaita.

Baltijas valstis, tostarp Latvija, pat attēlotas kā neliels pozitīvs izņēmums, lielā mērā pateicoties panāktajai demogrāfijas atbalsta politikai, kuras laikā dzimstības koeficients Latvijā ir pieaudzis no 1.2 līdz 1.7. Vienlaikus redzam, ka Baltijas padsmit gadu senā vēsture emigrācijas viļņa kontekstā atkārtojas. Šobrīd Horvātija dažos ES iestāšanās gados zaudējusi 5% no iedzīvotājiem, savukārt Rumānija vairāk kā desmitgadē ES iekšienē – 25% jeb ceturto daļu sabiedrības. Polija ar plašu bērna kopšanas pabalstu sistēmu mēģina situāciju uzlabot, savukārt Horvātijai, īstenojot līdzīgu politikas scenāriju no sava budžeta, tas līdz galam neizdodas. Demogrāfijas politikas atbalsts būtu jāfinansē arī no Eiropas naudas. Taču akcenti ES naudas dalīšanā ir citi.

Darbaspēka trūkums – izaicinājums ikkatram

Nesen “The Financial Times” intervijā Vācijas kanclere Angela Merkele (kurai ironiskā kārtā kopš šīs nedēļas ātri pašai jāmeklē “jaunā paaudze” – “mantinieks” viņas amatam) norādīja, ka ilgtermiņā Vācijas problēma slēpjas tieši demogrāfijā, proti, darbaspēka trūkumā. Turklāt ne šādā tādā. “Mums ir pārāk maz kvalificētu darbinieku, pārāk maz programmatūras inženieru, pārāk maz tehniķu, pārāk maz mākslīgā intelekta speciālistu nevis naudas trūkuma dēļ. Galvenais iemesls ir tas, ka mūsu valstī ir demogrāfiskas problēmas,” laikrakstam norādīja Merkele.

Tā saukto lēto darbaspēku Vācija ilgi varēja amortizēt caur trešo valstu imigrantiem, taču šobrīd situācija mainās. Un šādi Rietumeiropas signāli ir jāmāk pareizi uztvert – mēs cīnīsimies par speciālistiem no visas Eiropas, un arī sviras, kā to darīt, mums ir.

ES daudzgadu budžets kā svira?

Viena no svirām, kā Rietumeiropa var risināt savus demogrāfiskos izaicinājumus uz citu dalībvalstu pleciem, ir caur ES nākamo septiņu gadu budžeta veidošanu un akcentu piedāvājumu. Aizbildinoties ar Lielbritānijas iemaksu zudumu nākamajā ES budžetā (aptuveni -6%), taču vienlaikus, piemēram, Latvijai piedāvājot samazināt Kohēzijas finansējumu četras reizes vairāk attiecībā pret Brexit budžeta samazinājumu, signāls ir skaidrs – laiks, kad iemaksājot vienu, saņem pretī četrus eiro, ir pagājis. Proti, sajūta ir tāda, ka, ja arī virsrakstu līmenī mēs gribam tev palīdzēt, sporta terminoloģijā runājot, riteņbraucējam, kurš mēģina noķert peletonu, ik pa brīdim izlaiž no riepām gaisu.

Vienots minimālās algas mehānisms?

Līdzīgs efekts tiek panākts, virzot dažādas federālistiski balstītas sociālās idejas, tostarp ES līmenī harmonizētu minimālās algas apmēra noteikšanas pieeju, jo, redziet, vienotā darba tirgū nedarbojas vienoti fiskālie noteikumi, un parasti tiek piesaukts arī ASV modelis. Taču, kā daudzkārt esmu rakstījis, šādas federālisma idejas Eiropas Savienībā ir bezjēdzīgas. Kamēr ASV pārdala federālajā budžetā vairāk kā 20% no valsts, iedzīvotāju un uzņēmumu kopīgās naudas, ES gadiem ilgi visi cīnās par nieka 1%. Cīnās tik smagi, ka visi zina – EP piedāvātais Eiropas budžets 1.3% pret Eiropas nacionālo kopproduktu ir utopija.

Vēl svarīgāk – spiediens uz minimālās algas paaugstinājumu, jeb “mēs no Briseles piespiedīsim jūs maksāt vairāk zemāk atalgotiem cilvēkiem” lai arī skan labi, Latvijā nekādi neiedrošinās un nemudinās ambiciozus un nozarēs pieprasītus jaunus speciālistus palikt uz dzīvi Latvijā, veidot ģimeni, ja stimuli doties uz ārzemēm pēc augstāka atalgojuma netiek mazināti. Kūrētais minimālās algas pieaugums, teiksim, aptuveni 400 eiro uz rokas neatturēs mūsu speciālistus, kurus ir jānosargā, no vēlmes doties prom, ja šāda vēlme viņiem ir bijusi. Treškārt, ar šādu vietējo politiķu un partiju atbalstītu “populāro” federālisma virziena gājienu ar zirdziņu, ir skaidrs, ka tas atbalsosies arī bezdarba pieaugumā, kas no Briseles spiedīs uzņēmumiem “pielāgoties jaunajām tendencēm” un pacelt minimālās darba algas.

ES Zaļais kurss ar norautu enkuru?

Pārfrāzējot no angļu valodas, viss, kas ir zaļš, ir moderns, jeb “green is the new black”. Patiesībā arī šī neapšaubāmi svarīgā un atbalstāmā ekoloģijas un vides atbalsta ideja var “prasmīgās rokās” izdarīt lāča pakalpojumu Latvijas demogrāfiskajām interesēm. Ja ES Zaļā kursa ideja patiešām veidojas tā, ka par katru “zaļo” investīciju finansējuma eiro ir jāpiemaksā klāt viens, divi eiro no, piemēram, Kohēzijas finansējuma, tad iespējas atvēlēto finansējumu pēc iespējas lietderīgāk ieguldīt valsts attīstībā sašaurinās. Tādējādi samazinās arī iespējas un argumenti noturēt mūsu jauno paaudzi palikt un strādāt Latvijā.

Ko darīt?

Mūsu politikas veidotājiem, domājot par demogrāfijas izaicinājumiem, ir neapšaubāmi, tostarp vedot sarunas ar partneriem ES Padomē, jāaizstāv savas finansiālās intereses Kohēzijas un Kopējās Lauksaimniecības politikas kontekstā nākamā septiņgades budžeta kontekstā. Taču, kā redzams, daudzas no politiskajām idejām stiepjas krietni tālāk par septiņiem gadiem, un te Latvijai ir skaidri jānorāda, ka par katru iegūto eiro vienlīdz svarīgi ir uzlabot demogrāfisko situāciju, mazinot aizbraukšanas stimulus. Novecošanās, dzimstības problēmu risināšanas palīdzība var būt arī īstenota Eiropas mērogā caur tās budžetu, taču ir skaidri jānorāda, ka Latvija savu ES iestāšanās “samaksu” simtu tūkstošu izceļojušo griezumā jau ir veikusi.

Latvijas seniori, atgūstot neatkarību, izturot ekonomisko pārkārtošanos, strukturālo bezdarbu, taču turpinot audzināt mūsu bērnus, ir ieguldījuši nenovērtējami daudz Latvijas nākotnē. Ja darbaspēka noturēšanas konkurencē mēs atkal zaudēsim Rietumeiropai, tad var sanākt, ka būsim ieguldījuši Latvijā, kurā mūsu bērnu nemaz nebūs. Skan dramatiski, bet sauksim lietas īstajos vārdos – mēs nevaram pieļaut, ka kārtējās “Eiropas vērtības” tiek izmantotas kā aizsegs citu valstu nacionālajām interesēm.

Atstājiet komentāru