Kemerona mēģinājums reformēt Eiropu var būt izdevīgs arī Latvijai

25. novembris, 2015
cameron-juncker-number10-2015

Kemerons tiekas ar Junkeru Briselē 15.10.2015. Foto: Number 10, flickr.com (CC BY-NC-ND 2.0)

Deivida Kemerona un britu valdības nosacījumi nevienā punktā neapdraud Eiropas Savienības nākotni, tostarp Latvijas intereses tajā. Par to pārliecināšos arī, šonedēļ Londonā tiekoties gan ar Kemeronu, gan britu iekšlietu un ārlietu ministriem Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas vizītē. Būtībā tas ir mēģinājums britiem atgūt pašnoteikšanos, skaidri paužot, ka Lielbritānija nekļūs par “Eiropas Savienoto Valstu” sastāvdaļu (kā to vēlētos daudzi, tostarp arī “Vienotības” politiskās ģimenes Eiropas Tautas partijas grupas “premjers” Junkers).

Šis ir britu maksimuma pieteikums, un kompromiss tiks atrasts pārrunu ceļā. Uzskatu, ka Latvijas pusei ir tikai viens jautājums, kas varētu radīt politiskus pretargumentus. Proti, lai arī vienā no Kemerona punktiem minētā britu vēlme mazināt imigrācijas ietekmi uz Eiropas Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās tiesību rēķina ir visstrīdīgākais jautājums, ir skaidrs, ka šo aso nostāju Kemerons ir gatavs mainīt. To noprot gan Merkele, gan arī pašu britu mediji. Kemerona atklātajā vēstulē Eiropas Padomes prezidentam Tuskam toriju līderis norādījis, ka saprot šīs prasības politiskās sekas un ir gatavs panākt abpusēji pieņemamu vienošanos. Vienlaikus mums ir jāsaprot, ka britu imigrācijas problēma skar ne tikai Lielbritāniju, bet arī mūs, kā to esam pieredzējuši pēdējos gados, raugoties uz darbaspēka aizplūšanu no Latvijas uz Lielbritāniju.

Ir būtiski arī uzsvērt, ka šajā ģeopolitiskajā situācijā Latvijas drošības interesēs mēs un Eiropas Savienība kopumā nevaram atļauties pazaudēt Lielbritāniju, kas tomēr īsteno daudz asāku izpratni par ģeopolitiskajiem izaicinājumiem mūsu reģionā nekā kontinentālās Eiropas lielvalstis ārpolitikas un aizsardzības jomās, tādējādi balansējot ar Vācijas un Francijas politisko asi. Nav noslēpums, ka Eiropas mērogā starp NATO dalībvalstīm nozīmīgākās armijas ir tieši Lielbritānijai un Francijai. Turklāt vēsture pierāda, ka Francijas un Vācijas sasaiste kaut vai Minskas līguma veidošanā var nākotnē potenciāli radīt ģeopolitiskas bažas arī mums, kuras, iespējams, savu interešu vadītas, varētu atrast vieglāku vienošanos, piemēram, ar Krieviju. Jautājums tikai, vai tas atbildīs arī mūsu interesēm.

Analizējot britu ekonomisko reformu prasības, kur būtībā prevalē pieprasījums nejaukt un atdalīt ciešāku eirozonas valstu kopienas attīstību no ciešākas vienotā Eiropas Savienības tirgus attīstības, ir jāsecina, ka britu bažām ir pamats. Vēl vairāk – uzskatu, ka britu nostāja ir arī mūsu interesēs. Kādēļ? Mums eirozonā kaimiņos ir Baltijas valstis un Somija, taču būtiski, ka ir arī divas ne-eirozonas valstis – Zviedrija un Dānija, kā arī Višegradas valstis, tostarp spēcīgā Polija, Čehija, Ungārija, kas līdzīgi kā briti nav eirozonā. Šīs valstis būtībā ir mūsu ģeopolitisko interešu tuvākās sabiedrotās. Izslēgt šīs valstis no Eiropas kodola tikai tādēļ, ka izvēlējušās saglabāt savu valūtu, Baltijai, bez šaubām, nav izdevīgi. Vienotās valūtas ekonomiskā integrācija nedrīkst kalpot par pamatu ES vienotā tirgus sadrumstalošanai un divu “bloku” izveidei. Kā piemēru vēlos minēt Dombrovska Eiropas Komisijas vārdā virzīto ieceri par ekskluzīvu eirozonas valstu pārstāvniecību Starptautiskajā valūtas fondā (SVF). Uzskatu, ka tas mums nav izdevīgi, jo, ja palūkojamies, tad pašreizējais “Nordic Baltic office” bloks Pasaules bankā un SFV sastāv no Skandināvijas valstīm, Baltijas valstīm, Somijas un Islandes. Šis bloks, kurā pārstāvēta gan eirozona, gan ne eirozonas valstis, var daudz spēcīgāk aizstāvēt mūsu reģionālās intereses nekā tieksme pēc Eiropas federālistu saukļa “ever closer union” (“arvien tuvāka savienība”). Katrā ziņā man tuvāks būtu Kemerona citāts “reizēm ir labāk, ka Eiropas ir mazāk” vai holandiešu paustais uzskats: “Eiropa, kad nepieciešams, nacionāla valsts, kur vien iespējams.”

Arī konkurētspējas uzlabošanas nosacījumos britiem var piekrist, jo uzskatu, ka reizēm mēs – Eiropas Savienība – pārāk daudz aizraujamies ar konkurences regulēšanu caur palielināmo stiklu dalībvalstu savstarpējā līmenī, tajā pašā laikā Eiropas globālās konkurētspējas augošos riskus atstājot novārtā. Aplama ES sociālā dempinga izpratne, kas fragmentē vienoto tirgu un kuru kritizē arī briti, to apstiprina. Ir skaidrs, ka Lielbritānija nevēlas, lai vēsturiski smagnējā kontinentālās Eiropas darba tirgus saplūšana ar arodbiedrībām liktu mainīt viņu darbaspēka politiku, kas tomēr ir elastīgāka. Vidusjūras valstu piemērs liecina, ka arodbiedrību pasargātais darbaspēks jūtas drošāk, savukārt jaunieši, kas nebauda dažādu koplīgumu aizsardzību, ir kļuvuši par situācijas ķīlniekiem nu jau lielākajā daļā Eiropas valstu.

Turpinot par konkurences aspektiem, britiem ir arī būtiski pēc iespējas ātrāk panākt brīvās tirdzniecības un investīciju līguma noslēgšanu ar Savienotajām Valstīm. Neraugoties uz dažiem vēl neskaidriem jautājumiem, mums neizmantojot iespēju izveidot pasaules globālajā tirgū apjomīgāko brīvās tirdzniecības zonu, varam zaudēt ne tikai Eiropas ekonomikas pieauguma potenciālu, bet arī Rietumu pasaules priekšrocības globālajā tirgū.

Visbeidzot, atgriežoties pie neviennozīmīgā britu piedāvājuma regulēt migrācijas politiku ne tikai bēgļu kustības regulējumā, bet ierobežojot arī brīvas pārvietošanās tiesības ES dalībvalstu pilsoņiem, kā minēju, visticamāk, šī prasība tiks eleganti apieta un Kemerons ar to rēķinās. Pretējā gadījumā rodas jautājums, vai tiešām Eiropas Savienības pilsoņi, ierodoties Lielbritānijā, sociālajā sfērā tiks diskriminēti vairāk nekā nupat uzņemtie bēgļi? (Pirmais čartera reiss ar bēgļiem no Turcijas nometnēm Lielbritānijā ielido šonedēļ.) ES brīvas pārvietošanās pamatprincipu pārkāpšana ir ne tikai pretrunā ar Latvijas interesēm, bet arī ar starptautiskajām tiesībām, kas ir pierādījies vairākos tiesas procesos. Mēs nepiekritīsim, ka mūsu pilsoņi tiktu diskriminēti neatkarīgi no valsts, kurā tie strādā. Tas gan neattiecas uz fiktīvo laulību pārkāpumiem, kam ir jāatrod risinājums. Bet, tā kā Kemerons, arī iekšpolitisku risku vadīts, ir ieinteresēts šo kopējo vienošanos panākt pēc iespējas ātrāk, tad domāju, ka gadījumā, ja Eiropas valstis ir racionālas citos punktos, tad šis strīda jautājums tiks ātri vien noņemts no dienas kārtības britu pragmatiskās politikas labākajās tradīcijās. Jāatzīst, ka tieši tās reizēm Eiropas Savienībā mums pietrūkst.

Komentārs publicēts Latvijas Avīzē 23.11.2015

Atslēgvārdi:

Atstājiet komentāru