Latvijai nevar būt vienalga par bēgļu uzņemšanu

7. jūlijs, 2015
rasande-tyskar-flickr-refugee-center-hamburg

Foto: By Rasande Tyskar (flickr, CC BY-NC 2.0)

“Je m’en fous” [man vienalga] – tādi esot bijuši Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera vārdi ES samitā pēc Jāņiem, kurā ES valstu līderi galvenokārt sprieda par sasāpējušos migrācijas jautājumu. Junkers pēcāk žurnālistiem skaidroja, ka viņa piezīme esot attiecināta uz to, ka viņam neinteresējot, vai ieceļojušo migrantu pārvietošana ES valstu ietvaros notiekot piespiedu kārtā vai brīvprātīgi – galvenais, ka notiekot. Tomēr Eiropadomes priekšsēdētāja Donalda Tuska, kurš vadīja attiecīgo sanāksmi, ķermeņa valoda pēcāk esot liecinājusi par zināmu neapmierinātību.

Junkera izgājiens diemžēl nav nekas pārsteidzošs. Gan “diktators nāk” piezīme un Ungārijas prezidenta iepļaukāšana Austrumu partnerības samita laikā Rīgā, gan citi pigori nu jau var teikt ir viens elements, ar ko pašreizējais Eiropas Komisijas prezidents daudziem saistās. Otra lieta potenciāli ir “pusceptas” idejas. Kamēr vēl netika rastas svarīgas atbildes uz jautājumiem par tā saucamo “Junkera” investīciju plānu Eiropai, Komisija maija beigās jau nāca klajā ar bēgļu pārvietošanas plānu. Tas paredzēja bēdīgi slaveno kvotu sistēmu – to, cik daudz katrai ES dalībvalstij divu gadu laikā būtu jāuzņem no 40 tūkstošiem Itālijā un Grieķijā no Sīrijas un Eritrejas jau ieceļojušo bēgļu un 20 tūkstošiem to, kas vēl atrodas Ziemeļāfrikā. Pēc attiecīgā aprēķina, Latvijai tas nozīmētu 737 bēgļu uzņemšanu.

Brīvprātīgi obligātā bēgļu pārvietošana

Kvotu sistēma bija slikta ideja. Tāpēc ir pilnībā saprotams, kāpēc ES iekšlietu ministri 16. jūnija tikšanās reizē Luksemburgā to pārliecinoši noraidīja. Pēc pieejamās informācijas, pret obligātu kvotu sistēmu bija gandrīz puse ES valstu (12 vai 13 valstis), kamēr vēl 12 valstis atbalstīja kvotu sistēmu kā tādu, bet nepiekrita sadalījumam. Iepriekš piesauktajā pēcjāņu Eiropadomē dalībvalstis vienojās, ka 40 tūkstošu bēgļu pārvietošana starp dalībvalstīm notiks brīvprātīgi, bet par pašu sadalījumu valstis “vienprātīgi” vienosies līdz jūlija beigām, “ievērojot dalībvalstu specifiskās situācijas.”

Lai arī obligāta kvotu sistēma ir norakta, bēgļu izmitināšanas jautājums joprojām ir aktuāls. Visvairāk Latvijai, kas nav paspējusi noformulēt skaidru nostāju, kas atbilstu valsts interesēm un, kur valdības vadītāja vēl nesen publiski izteicās, ka “mēs nevaram izvairīties no kopējās ES atbildības.” Atbildība tiešām ir nepieciešama – jo sevišķi tad, kad Eiropas līmenī nav skaidras atbildes uz daudziem svarīgiem jautājumiem saistībā ar bēgļu pārvietošanu, bet Latvija no savas puses detaļās nemaz necenšas iedziļināties.

Neskaidrie jautājumi Eiropas kontekstā

Eiropas kontekstā, visupirms, ir virkne neatbildētu jautājumu par pašu bēgļu pārvietošanu. Tā Dublinas Regula, kas arī Latvijai ir saistoša, nosaka, ka atbildību par bēgli uzņemas tā valsts, kurā imigrants ir sākotnēji ieradies. Bet kura valsts, bēgļu pārvietošanas ietvaros, būs tā, kas tiks uzskatīta kā saņēmējvalsts un tā, kurai jāizskata bēgļa statusa piešķiršana – tā, kurā bēglis patiešām vispirms ieradās (Itālija, Grieķija) vai tomēr tā, uz kuru bēgli pārsūtīs (piemēram, Latvija)? Ja otrais variants, tad tas būtībā iznāk pretrunā ar Dublinas Regulu.

Vēl sarežģītāka situācija rodas tad, ja patvēruma meklētājam ir ģimenes saites kādā citā ES valstī – tad atbildība par bēgli būtu jāuzņemas tai valstij. Interesanti, ka Dublinas Regulas mērķis bija novērst situāciju, kur Eiropas valstis patvēruma meklētājus savstarpēji sūta no vienas valsts uz otru un atpakaļ. Tikmēr ES izstrādātais bēgļu pārvietošanas plāns potenciāli radīs pretējo efektu. Vai notiks tā, ka bēglis, kurš ieradies Itālijā, tiks nosūtīts uz Latviju, lai gan patiesībā viņam bija jābūt Nīderlandē, kur viņam ir ģimene? Un ko vajadzēs darīt Latvijai šādā situācijā – vai mums būs šādu bēgli jācenšas aizturēt vai tomēr jālaiž prom? Zināms, ka bēgļa statusu saņēmušajām personām ir jānodrošina tādas pašas pārvietošanās tiesības kā pilsoņiem – mūsu gadījumā brīvu kustību Šengenas zonā. Savukārt, ja mēs šo bēgli aizlaidīsim apvienoties ar viņa ģimeni Nīderlandē, vai skaitīsies, ka neesam izpildījuši savu “kvotu” un tiksim uzskatīti par nesolidāriem?

Jāņem arī ir vērā imigrantu “multiplikatora efekts”. Ja uzņemam, piemēram, bēgļus no Sīrijas, jāatceras, ka viņiem visdrīzāk ir liela ģimene, kas vēl nav ieradusies Eiropā. Un, pildot Dublinas Regulu, mēs būsim tā valsts, kas ir atbildīga par pārējo attiecīgo ģimenes locekļu uzņemšanu un viņu izmitināšanu. Līdz ar to viens “kvotu” uzņemtais bēglis potenciāli nozīmē vēl piecus vai desmit viņa ģimenes locekļus ilgtermiņā – tas pieņemot, ka visi brālēni un onkuļi arī nepārcelsies uz Eiropu. Ja “pāris simti” bēgļu nebūs problēma, vai to pašu katrs imigrācijas proponents var teikt par pāris tūkstošiem vai desmitiem tūkstošu?

Nav arī zināms, kā rīkosies Itālija un Grieķija. Tikai tie bēgļi, kuriem ir nepieciešama “starptautiskā aizsardzība”, tiks pārvietoti ES ietvaros – citiem vārdiem, politiskie, ne ekonomiskie migranti. Bet kā tiks nodrošināta aizsardzība pret to, lai Itālija (vai Grieķija) visus imigrantus no Eritrejas un Sīrijas neklasificētu kā politiskos bēgļus tikai tāpēc, lai paātrinātu šo personu pārvietošanu uz citām ES valstīm?

Protams, neatbildēts arī ir jautājums, kā gan situāciju Itālijā un Grieķijā uzlabos tas, ka no šīm valstīm tiks pārvietoti attiecīgi 24 un 16 tūkstoši migrantu, ja šogad vien (nepilnu sešu mēnešu laikā) Itālijā ir ieradušies jau 62 tūkstoši migrantu, bet Grieķijā – 63 tūkstoši (kopā 125 tūkstoši). Kā to pareizi ir norādījis arī Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans, Latvijas palīdzība pāris simtiem bēgļu situāciju viņu valstīs nemainīs, bet potenciālie riski Latvijai no bēgļu uzņemšanas gan pastāv.

Jāpiezīmē arī, ka 2014. gadā Eiropas Savienībā kopumā patvērumu pieprasīja vairāk nekā 625 tūkstoši migrantu, bet tikai 185 tūkstoši to saņēma. Daļa no atlikušajiem 440 tūkstošiem uzturas Eiropas Savienībā nelegāli – un, starp citu, viņiem nav vajadzīgs nekāds plāns vai kvotas, lai brīvi pārvietotos uz citu valsti.

Neskaidrie jautājumi Latvijas kontekstā

Papildus iepriekšminētajam, Latvijai vajag pastāvēt uz stingru pozīciju migrantu pārvietošanas jautājumā un saprast, vai uz mums attieksies “specifiskā situācija”. Lai gan Eiropadomes secinājumos tas oficiāli netika ierakstīts, Bulgārijai un Ungārijai, ņemot vērā viņu “specifiskās situācijas”, it kā nevajadzēs uzņemt migrantus, kas ieceļojuši Itālijā un Grieķijā. Latvijas situācija gan noteikti ir vēl specifiskāka.

Salīdzinājumā ar 1935. gadu, latviešu īpatsvars ir samazinājies par vairāk nekā 14 procentpunktiem, bet krievu skaits vien attiecīgajā periodā ir pieaudzis par vairāk nekā 351 tūkstoti. Papildus varētu arī skaitīt citas PSRS laikā ieceļojušās tautas. Latvieši cita starpā ir minoritāte valsts galvaspilsētā. Bieži, tostarp Latvijā, tiek piesaukts fakts, ka citas ES valstis kā Zviedrija un Vācija uzņem lielu skaitu bēgļu un tāpēc mums vajagot solidarizēties. Mazāk tiek runāts par to, ka, salīdzinājumā ar Latviju, attiecīgajās valstīs ir procentuāli daudz mazāk pirmās paaudzes imigrantu. Pēc Eurostat datiem, 2008. gadā Latvijā 13.9 procenti no valsts iedzīvotājiem bija dzimuši ārpus valsts un ne kādā no ES valstīm (t.s. trešo valstu pilsoņi). Starp visām ES valstīm, šis rādītājs bija augstāks tikai Igaunijā (15.3%). Tajā pašā laikā, piemēram, Vācijā un Lielbritānijā attiecīgā iedzīvotāju grupa sastāda vien 7.5 procentus no kopējo iedzīvotāju skaita, Nīderlandē – 8.4 procentus un Zviedrijā – 8.8 procentus.

Ja Latvijai būs jāuzņem bēgļi, kas sākotnēji ieradušies Itālijā un Grieķijā, būtisks ir jautājums par to, kā valsts nodrošinās attiecīgo personu integrāciju sabiedrībā, tai skaitā valodas apgūšanu un ilgstošu palikšanu valstī. Latvijai neapšaubāmi ir ierobežota administratīvā kapacitāte. Arī ekonomiskās iespējas mums ir limitētas. Lai gan jau vairākus gadus sevi saucam par veiksmes stāstu, bezdarbs Latvijā joprojām pārsniedz 10 procentus un IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir vairāk nekā uz pusi mazāks nekā vidēji Eiropas Savienībā. Kā nodrošināsim veiksmīgu imigrantu palikšanu un integrēšanu darba tirgū, ja minimālā alga pie mums ir 360 eiro, kamēr, piemēram, Vācijā – 1473 eiro, Nīderlandē – 1501.8 eiro, bet Luksemburgā – 1922.96 eiro.

Potenciālās sekas

Reizē arī jādomā par potenciālajām sociālajām plaisām sabiedrībā, kas var rasties, uzņemot lielu skaitu imigrantu. Nevienlīdzība Latvijā jau pašlaik ir augsta – Gini koeficients Latvijā 2013. gadā bija 35.2, kamēr vidēji ES-28 tas attiecīgajā gadā bija ievērojami zemāks – 30.5. Pie tam Vācijā attiecīgais rādītājs bija 29.7, Nīderlandē – 25.1 un Zviedrijā – 24.9. Tautas apmierinātību nevairos fakts, ka pilngadīgās personas ar bēgļa statusu Latvijā ik mēnesi saņems 256.12 eiro, bet viņu bērni – 76.84 eiro. Tāpat 49.8 eiro būs iespējams saņemt kā pabalstu latviešu valodas apguves nodrošināšanai. Tas viss varbūt neizklausās daudz, taču vidējā vecuma pensija Latvijā 2014. gadā bija 266.26 eiro, vidējais piešķirtais bērna kopšanas un vecāku pabalsts (kopā) – 230.95 eiro, bet bezdarbnieka pabalsts – vidēji 198.34 eiro mēnesī.

Ir godīgi jāapzinās potenciālās sekas. Bēgļu pieplūdums Latvijā draud saasināt spriedzi sabiedrībā un novest pie neparedzamiem iznākumiem. Protams, vienmēr var cerēt uz labāko. Bet tas nav attaisnojums mums kā valstij neaizstāvēt savas intereses Eiropas līmenī – jo sevišķi tad, ja citas valstis to jau tagad aktīvi dara. Latvijai ir nopietni jāpieiet imigrācijas jautājumam, tai skaitā rodot atbildes uz tik daudzajiem vēl neskaidrajiem, bet nozīmīgiem jautājumiem.

Te arī ir vērts saprast, ka Junkeram svarīgākais ir, lai katra dalībvalsts nosauktu savu “solidaritātes” skaitli. Process, kurš atgādina Austrumu tirgu ar kaulēšanos par izdevīgāko variantu lielā mērā ilustrē Junkera izpratni par demokrātiskajiem procesiem un kopsaucēja panākšanu. Tas būtu aptuveni tāpat, kā visas ES dalībvalstis savulaik sanāktu kopā un katra liktu galdā savu naudas žūksni, ko ir gatava aizdot krīzes skartajai Grieķijai. Diez vai tas būtu bijis labākais risinājums tad, tāpat kā pašreizējais piedāvājums nav nopietna atbilde jautājumā par bēgļiem. Un nevajag ļauties ilūzijām – jebkurš konkrēts mūsu nosaukts skaitlis būs pamats, uz kura nākotnē bruģēs ceļu tālākai “solidaritātei” un “brīvprātīgai” bēgļu uzņemšanas kvotēšanai.

Jāsaprot, ka piekrišana abstraktam bēgļu pārvietošanas plānam, neapzinoties tā būtiskās detaļas, ir ne tikai dziļi vieglprātīga valsts politika, bet arī bezatbildība pret potenciāli uzņemamajiem bēgļiem. Varbūt Junkeram ir vienalga, bet Latvijai ir skaidri un pārliecinoši jāpasaka Eiropai, ka mums gan nav.

Publicēts Delfi.lv 2015.gada 6.jūlijā

Atslēgvārdi:

Atstājiet komentāru