Koalīcija neapzinās riskanto situāciju. Intervija NRA

30. jūnijs, 2015

zile-nra-20150630Portāls nra.lv, Bens Latkovskis, 30.06.2015

Saruna ar Eiroparlamenta deputātu, Nacionālās apvienības (NA) premjera amata kandidātu Robertu Zīli par NA stratēģiju prezidenta vēlēšanās, par valdības stabilitāti un spēkiem, kuri gribētu Laimdotas Straujumas valdību gāzt, kā arī par Austrumu partnerības izgāšanos, par EK priekšsēdētāja Žana Kloda Junkera uzvedību Rīgas samita laikā, par Grieķijas krīzes iespējamo risinājumu un bēgļu kvotām.

– Prezidenta vēlēšanu dienā jūs bijāt Saeimā un piedalījāties NA frakcijas sēdē pirms pēdējā izšķirošā balsojuma. Frakcija nolēma neatbalstīt Raimonda Vējoņa kandidatūru un balsot par Egilu Levitu. Ko NA gribēja panākt, ņemot vērā, ka E. Levitam nebija nekādu izredžu tikt ievēlētam?

– Levits teica, ka viņš ir gatavs startēt arī otrajā kārtā. Viņš bija klāt mūsu frakcijas un valdes sēdē. Visi, kas izteicās, bija par to, ka mums šoreiz nevajadzētu atbalstīt Vējoni. Ne tāpēc, ka mums būtu milzīgas pretenzijas pret Vējoni, bet gan tāpēc, ka joprojām uzskatām – Levits ir labāks kandidāts.

– Ko jūs gribējāt, lai ievēlē, ja labi apzinājāties, ka Levitam balsu nepietiek un nepietiks arī otrajā kārtā, ja tāda būs? Kāds bija stratēģiskais plāns?

– Pēc priekšpēdējās kārtas bija redzams, ka Vējonis tiks ievēlēts tik un tā. Parādījās šīs 11 balsis…

– Tātad NA vienkārši balsoja par savējo, jo zināja, ka tāpat ievēlēs Vējoni?

– Mēs nepiedalījāmies tajā netīrajā, cik nu tā var teikt, [spēlē]. Uzskatu, ka prezidenta vēlēšanas nav koalīcijas, opozīcijas balsojums. Neviens vairs neatceras, ar kādām balsīm Zatlers vai Andris Bērziņš iebalsots un savulaik Vaira VīķeFreiberga iebalsota. Pēc priekšpēdējā balsojuma, kad parādījās 11 balsis, bija skaidrs, ka ir atrasti trūkstošie atbalstītāji.

– Tātad jums nebija kāda tālejošāka plāna, kā rīkoties, ja pirmā kārta beidzas bez rezultāta?

– Mēs nolēmām atbalstīt Egilu Levitu līdz galam. Arī attiecībā uz iespējamo otro kārtu, bet bija acīm redzams, ka tās nebūs.

– Pēc Saeimas vēlēšanām bija izplatītas runas, ka Laimdotas Straujumas valdība tiek veidota, lai mierīgi pārlaistu EP prezidentūras laiku, un pēc Valsts prezidenta vēlēšanām valdība varētu mainīties. Vai ir parādījušās indikācijas, ka esošā valdība varētu krist?

– Manuprāt, tie, kas tā uzskatīja, domāja reāli, bet tajā pašā laikā neņēma vērā būtisku faktoru – šī vairs nav tā politiķu paaudze, kura bija 1999. gadā, kad pēc V. Vīķes-Freibergas ievēlēšanas Andris Šķēle ar tikko dibināto Tautas partiju nekavējoties nogāza Viļa Krištopana valdību. Tagad nav tādu politiķu, kuri būtu gatavi tūlīt vasarā pārņemt Straujumas valdības grožus. Tas nozīmētu rūpīgu darbu, sagatavošanu, motivāciju, kāpēc to darīt. Neslēpšu, ka, dzirdot debates koalīcijas sēdēs, man rodas iespaids, ka koalīcijas attiecības ir tādas… diezgan, diezgan… problemātiskas.

– Konkretizējiet, ko ar to domājat?

– Ir skaidrs, ka vajag vērst pamatbudžeta visas pozīcijas uz valsts drošības nostiprināšanu. To tikko izdarīja Polija, kura beidzot sasniedza 2% [aizsardzības izdevumu] no IKP un to izdarīja viena gada laikā. Mēs sākām budžeta apspriešanu par visādiem solījumiem samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli par 1% un tamlīdzīgām lietām, kas šajā situācijā ir vienkārši vieglprātīgi. Tas atstāj politiskas mieles, ka koalīcija joprojām neapzinās šodienas situācijas riskantumu un katrs spēlē savas iekšpartijiskās spēles Latvijas mazajā iekšpolitiskajā, ja var teikt, dīķītī.

– Vai, mainoties valdībai, varētu mainīties arī koalīcijas sastāvs?

– Domāju, ka nē. Ir daudz apspēlēts šis jautājums par pārmetumiem NEPLP saistībā ar sadarbību ar Reģionu apvienību (RA) un No sirds Latvijai (NSL) un atsevišķiem Vienotības un ZZS deputātiem. Tiek pamazām briedināta iespēja, ka šie politiskie spēki varētu aizvietot NA. Domāju, ka tas nav nopietni, jo NA, par spīti visam, kas bijis, ir pierādījusi, ka ir vieni no stabilākajiem partneriem koalīcijas vadošajai partijai Vienotība. Aizvietot mūs ar līdz galam nenostabilizējušos RA vai vēl vairāk ģeopolitiski neskaidro NSL, Vienotībai būtu pārāk vieglprātīgs lēmums.

– Līdz šim valdības Latvijā ir kritušas tāpēc, ka kāds no politiskajiem spēkiem cer valdības maiņas gadījumā iegūt kaut ko vairāk. Kas šobrīd varētu būt ieinteresēts valdības nomaiņā?

– Kādā veidā valdība varētu krist, neviens šobrīd nezina, un tie, kas to gribētu, mēģina atrast šos ieganstus. Tie ir iegansti, ne iemesli.

– Kuri ir tie spēki?

– Man situācija šobrīd atgādina 1999. gadu, kad Latvijas ceļš bija ļoti neviendabīgs ar visām savām uzkrātajām domstarpībām, interešu sadursmēm, un viņi paši mēģināja atrast iespēju, kādā veidā mainīt koalīciju un valdību, saglabājot savu pozīciju. Līdzīga situācija pašlaik ir Vienotībā. Parasti ieganstus situācijas nomaiņai meklē nevis ar savas partijas biedru rokām, bet ar citām. Jautājums ir par to, vai Straujuma var iegūt savā partijā nepārprotamu varu un ietekmi, lai viņa varētu vadīt un virzīt valsti tajā virzienā, ko viņa uzskata par vajadzīgu. Par to man nav pārliecības.

– Vai tas nozīmē, ka tie spēki, kuri varētu gribēt valdības maiņu, ir tie, kas stāv aiz Solvitas Āboltiņas?

– Es to neizslēdzu, jo viņa ir partijas vadītāja un viņas ietekme daļā Vienotības ir ļoti liela. To var redzēt koalīcijas sēdēs un arī pēc Laimdotas Straujumas valdības kopējiem lēmumiem. Kad Valdis Dombrovskis atkāpās, tad, manuprāt, viņai kā vadošās partijas priekšsēdētājai bija jāiet vadīt valdība. Ja valdības vadīšana tiek uzticēta Laimdotai Straujumai, tad viņai būtu jānodod arī partijas vadīšana un līderība, kas nav šis gadījums. Līdz ar to rodas pretruna starp formālo un neformālo varu, kas, manuprāt, nav Straujumas rokās. Normālos apstākļos premjeram ir jābūt partijas līderim.

Arī jūsu gadījumā situācija ir divdomīga. Jūs esat partijas izvirzīts premjera kandidāts, taču politiskajā vidē valda vienprātība, ka diez vai pametīsiet darbu Briselē, un par reālu premjera amata pretendentu jūs neuzskata.

– Piekrītu. Kad abi NA līdzpriekšsēdētāji mani uzrunāja pirms iepriekšējām vēlēšanām, tad es to sapratu tā – vienīgi tad, ja NA tiešām uzvar vēlēšanās, tad tam ir pamats – nākt atpakaļ uz Latviju strādāt. Mēs sasniedzām cienījamu rezultātu, bet vēlēšanas neuzvarējām, tāpēc es nevaru vadīt valdību. Bet problēma jau ir daudz dziļāka. Ja mēs paskatāmies pagājušā gada vēlēšanas, tad Roberts Zīle nebija vienīgais premjera kandidāts, kurš nestartēja vēlēšanās. Aivars Lembergs bija ZZS, Nils Ušakovs bija Saskaņas premjera kandidāts, kuri nestartēja vēlēšanās. Tad ir jāuzdod jautājums – vai mēs neesam izdarījuši kaut ko nepareizi ar vēlēšanu likumu. Tā nav normāla prakse, ka premjeru kandidāti nestartē vēlēšanās.

– Vai arī Valsts prezidentu būtu jāievēlē no ievēlēto politiķu vidus, vai tomēr viņš varētu būt cilvēks no malas?

– Domāju, ka prezidentu būtu jāmeklē no esošajiem politiķiem, tāpat kā premjeru, lai gan Eiropas pieredze ir dažāda. Piemēram, Itālijas premjers Mario Renci nekad nav bijis parlamentā ievēlēts, arī Vācijas prezidents Joahims Gauks ir mācītājs ar lielu disidenta pieredzi, arī Francijā bija premjers Vilpēns, kurš nebija ievēlēts un par to daudz arī sists. Britu sistēmā jūs nevarat būt ne ministrs, ne premjers, ja neejat caur nacionālajām vēlēšanām. Kas attiecas uz mūsu prezidenta amatu, tad normāli būtu kā Raimonda Vējoņa gadījumā, kad par prezidentu tiek ievēlēts pieredzējis politiķis. Lai arī viņš nebija mūsu kandidāts, viņš ir ļoti cienījams politiķis, kurš daudzas reizes ir ticis ievēlēts un ilgu laiku darbojies valdībā.

– Nupat Eiroparlaments nobalsoja par tā dēvēto Junkera investīciju plānu. Ko tas nozīmē Latvijai?

– Nekad neesmu slēpis savu skepsi pret to. Plāna būtība ir tāda, ka nauda šim investīciju fondam tiek paņemta no enerģētikas, transporta, no Horizonts 2020, kas ir grantu nauda inovācijām un zinātnei. Šo naudu salika kopā ar Eiropas Investīciju bankas naudu, uztaisīja ļoti centralizētu sistēmu, kurā vairs nav kohēzijas principa, tas ir, valstu sociālekonomisko apstākļu izlīdzināšana. Tā ir tāda kā garantiju fonda nauda, kurai klāt nāks 15 reižu vairāk privātās naudas – pensiju, apdrošināšanas fondu nauda. Nupat Rīgā bija Transeiropas tīklu diena, kas ir lielākais ikgadējais transporta pasākums. Tur bija daudz šo investoru, kas dalījās ar savu pieredzi. Viņi atklāti teica – mēs iesim tur, kur ir 20–30 gadu nodrošinātas naudas plūsmas un valsts garantijas. Kur Latvijā ir tādi projekti, kuros investīcijas 20 gados varētu garantēti atmaksāties? Ceļu būvē tie ir daži posmi ap Rīgu, kur ir pietiekamas mašīnu plūsmas. Citu projektu nav. Ņemot vērā mūsu mazo iedzīvotāju blīvumu un nelielo IKP uz vienu iedzīvotāju, Vācijas vai Francijas pensiju fondi nebūs ieinteresēti šeit ieguldīt. Domāju, ka tas Junkera fonds darbosies ar projektiem Vācijā, Francijā, Itālijā, Spānijā, Lielbritānijā un citur.

– Tātad Junkera plāns ir Latvijai neizdevīgs?

– Bez šaubām. Pēc trim četriem gadiem, kad tas plāns aizies, tad redzēsim, ka tā nauda nosēdīsies Rietumeiropā, un tas nozīmē, ka daudzi talantīgi cilvēki no Latvijas vēl aizbrauks, jo algu līmenis, sociālo garantiju līmenis starp nabadzīgākajām un bagātākajām valstīm būs vēl lielāks. Tas būs Junkera plāna nopelns.

– Kā Briselē tiek vērtēta mūsu prezidentūra?

– Par to, kā tehniski tika organizēta mūsu prezidentūra, esmu dzirdējis tikai labas atsauksmes. Cilvēki, kas šeit ir strādājuši Nacionālajā bibliotēkā un citur, tiek ļoti pozitīvi pieminēti. Arī ministru un valsts sekretāru līmenī darbs ir bijis ļoti produktīvs. Nupat pabeidzām ļoti komplicēto dzelzceļa likumdošanu, kas vilkās vēl no Itālijas prezidentūras laikiem. Mūsu satiksmes ministra Anrija Matīsa nopelns šeit bija liels. Novēlu viņam vēl pagūt pabeigt telekomunikāciju paketi, un tad viņš būs pavisam lielu darbu izdarījis. Tajā pašā laikā citi politiskie līmeņi ir bijuši neveiksmīgi. Austrumu partnerība, kas tika uzskatīts par prezidentūras galveno notikumu, deva pat ne neitrālu, bet gan negatīvu rezultātu tām divām valstīm, kas izvēlējās Rietumu ceļu, – Gruzijai un Ukrainai. Šo valstu vadības tika aplietas ar aukstu ūdeni, un, atgriežoties savās mājās, tām nebija, ko teikt. Viņiem solīja bezvīzu režīmu kā signālu, ka jūsu izvēle ir bijusi pareiza. Tagad viņi tika pastumti atpakaļ.

– Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs man intervijā teica, ka 2016. gads ir reāls termiņš bezvīzu režīmam.

– Bet dokumentos jau nekas tāds nebija. Mediju reakcija Ukrainā un Gruzijā bija smaga vilšanās. Ko tas nozīmē šo cilvēku domāšanā, kuri gaidīja Rietumu atbalstu (īpaši ukraiņi) šajā sarežģītajā laikā? Tas nozīmē, ka viņus atstāj tādā kā Krievijas ietekmes zonā; ka jums ar Krieviju būs jāsadarbojas un tamlīdzīgi. Tas nozīmē, ka lielās rietumvalstis Latvijai nedod nekādu mandātu pavirzīties uz priekšu.

– Cik šajā neveiksmē bija mūsu vaina, cik lielo rietumvalstu neieinteresētība Austrumu partnerības jautājumā?

– Labākā atbilde uz šo jautājumu bija Junkera uzvedība Rīgas samita laikā. Visi portāli bija pilni ar attēliem, kas rādīja viņa frivolo uzvedību uz sarkanā paklāja, sagaidot citu valstu vadītājus. Skūpsti, bučas, svētība Beļģijas premjeram uz pieres, Ungārijas premjera Orbana papliķināšana un tamlīdzīgas izdarības parādīja viņa attieksmi pret šo pasākumu. Latvijas prezidentūras galvenais pasākums paliek bez politiska rezultāta un notiek gaisotnē, kas atgādina sen aizmirstus laikus.

– Junkers jau pēc dabas ir tāds frivols un atraisīts. Varbūt viņš vienkārši bija savā ierastajā elementā?

– Kad ziemā noplūda informācija par nodokļu režīma pārkāpumiem Luksemburgā viņa premjerēšanas laikā, tad Junkers Strasbūrā uzvedās pavisam citādi. Viņš bija absolūti nopietns, ieturēts, bez vaļībām un smaidiem. Viņš bija acīm redzami nobažījies. Viņam beigās izdevās visu atrisināt sev labvēlīgi, un viņš Rīgā varēja uzvesties, izcili parādot šo savu attieksmi.

– Junkera priekšgājējs Barrozu parasti centās būt nopietns un uzsvērt savu nozīmību. Vai Junkera nedaudz ākstīgā uzvedība nav drauds ES institucionālajai reputācijai?

– Viņš ir riskants, jo ir simbols sliktākajām dažu valstu līderu visatļautības tradīcijām. Manuprāt, tas nav tas, kas ES ir vajadzīgs tagad. Ja mēs viņu salīdzinām ar Barrozu, tad arī vadības stils ir pavisam cits. Pie Barrozu nāca likumdošanas priekšlikumi. Tagad tie nenāk. Tagad viss notiek uz sitiena – parādās Junkera investīciju plāns, bēgļu kvotas un citas fiksās idejas. Visa sistēma ir iekārtota, lai, ja kāds kaut ko salaiž grīstē, tad vainīgais ir kāds apakšā, bet, ja ir rezultāts, tad uzvaras laurus piesavinās Junkers. Atklāti teikšu, man šī sistēma nepatīk.

– Šobrīd ES smagākā ir Grieķijas parādu maksājumu krīze. Kā tā varētu beigties?

– 30. jūnijā ir pēdējais termiņš, kad jāsamaksā kārtējais maksājums. Termiņš tehniski jau ir nokavēts. Vai nu SVF pagarinās atmaksas termiņu, viņi vienosies un kaut kā izlīdīs cauri. Es paredzu, ka tomēr būs izlīgums pēdējās piecās minūtēs (kā vienmēr) un tas tiks pasniegts kā liels Junkera nopelns.

– Latvijā daudzus ir satracinājušas šīs bēgļu kvotas. Kāda situācija šobrīd ir šajā jautājumā?

– Ja kaut kas tiek piespiests, tad uzreiz rodas jautājums, kas notiek, ja to nepildāt? Kas notiek ar Šengenas zonu, un kādā veidā tos nozīmētos bēgļus spējat pie sevis noturēt? Pilnīgi nav skaidrs, kurš konkrētais sīrietis vai eritrejietis nonāks Vācijā un kurš Latvijā? Kurš to izlems? Vai viņi lozēs, maksās kukuli vai notiks izsoles? Vai noteiks pēc zobiem vai izglītības dokumentiem? Es vulgarizēju, bet šie jautājumi nav pat skatīti. Līdz ar to priekšlikums par piespiedu kvotām bija nenopietns.

– Vai šobrīd ES paplašināšana ir iesaldēta?

– Liekas, ka jā.

– Bet arī ES sabrukums nav gaidāms.

– Nē, nē. Es arī esmu par daudz ko skeptisks, bet labi, ka ES ir, un daudzos gadījumos mums būtu daudz grūtāk, ja mēs tur nebūtu laikus iestājušies.

Atslēgvārdi: , ,

Atstājiet komentāru