Patiesā un konstruētā eiro realitāte

5. aprīlis, 2014

Raksts publicēts Delfi.lv 2014.gada 4.aprīlī.

Ilze Ozoliņa. Laimi meklējot.

Ilze Ozoliņa. Laimi meklējot.

Cilvēku reakcija uz eiro ieviešanas faktu ir diezgan piezemēta – tā liecina nesen publiskotais „DNB Latvijas barometra” pētījums. Kā eiro ieviešanas plusus aptaujātie visbiežāk minējuši visai sadzīviskas un tieši izjūtamas lietas – lielākas ērtības ceļojot, valūtas konvertācijas izmaksu samazināšanās u.tml. Priecē, ka trešo vietu ieņem „ciešāka iekļaušanās Eiropas Savienībā,” kuru, manuprāt, varētu ietvert arī zem jēdziena „lielāka ģeopolitiskā drošība.” Tātad daļa sabiedrības ir precīzi uztvērusi faktu, ka pievienošanās eirozonai nav tikai ekonomiskās izaugsmes, bet arī Latvijas finanšu sistēmas un visas valsts drošības jautājums.

Ņemot vērā pēdējās finanšu un ekonomiskās krīzes pieredzi, nedaudz pārsteidz, ka tikai 7% aptaujāto atzīst, ka līdz ar iestāšanos eirozonā valstij kļūs vieglāk „pārvarēt ekonomiskās krīzes” un palielināsies iespējas „vajadzības gadījumā saņemt lielāku palīdzību.” Domāju, ka šī aspekta nenovērtēšana daļēji sakņojas visai primitīvajā eiro ieviešanas skaidrošanas kampaņā, kurā netika runāts par dziļākām konsekvencēm, Latvijai iestājoties eirozonā. Iespējams, ka daļēji vainojama arī pētījuma metodoloģija – „DNB Latvijas barometra” jautājums ir „Kas, jūsuprāt, ir lielākie ieguvumi, ieviešot Latvijā eiro?”. Jautājumā pietrūkst subjekta, respektīvi, vai ieguvumi ir jāattiecina uz mani personīgi, uz valsti, ekonomiku, vai arī uz sabiedrību kopumā.

Neizbrīna, ka eiro radīto „zaudējumu” pirmajā vietā ierindojas nacionālās valūtas kā valstiskās identitātes daļas zaudējums. Tiesa, šīs medijos bieži pieminētās rūpes par valstiskajai identitātei svarīga simbola zaudēšanu dažkārt vairāk šķiet „iestāstītas” nekā reālas. Reālajā dzīvē vairākums Latvijas iedzīvotāju jau sen slēdza darījumus, pirka vai pārdeva īpašumus, ņēma kredītus un krīzes brīžos skrēja uz banku izņemt naudu eiro. Tāpat droši vien ikviens, kuram bija izdevība pabūt eirozonas valstīs, savām acīm varēja pārliecināties, ka itāļu, franču, vāciešu vai somu identitāte no eiro ieviešanas nekādi nav cietusi.

Daudz nopietnāks ir jautājums par cita veida cilvēku uztveres neatbilstības realitātei (vai statistikai) piemēru. 42% aptaujāto pauž viedokli, ka preču un pakalpojumu cenas pēc eiro ieviešanas ir ievērojami palielinājušas, bet 45% – ka tās ir nedaudz palielinājušas. Vienlaikus Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka patēriņa cenu inflācija šī gada janvārī, salīdzinot ar 2013. gada decembri, bija 0,6%, bet februārī pret janvāri – 0%. Citiem vārdiem sakot, kopējā inflācija ir niecīga, bet janvāra kāpums pret decembri ir ierasta parādība, kurai ir sezonāls raksturs – beidzas Ziemassvētku atlaides, kļūst dārgāki augļi un dārzeņi, un 1.janvāris tiek izmantots kā datums jaunu tarifu noteikšanai. Galu galā savu nelielu pienesumu inflācijā droši vien deva arī bieži piesauktā „cenu noapaļošana uz augšu”.

Iedzīvotāju uztveres neatbilstību kopējai statistikai daļēji var skaidrot ar patēriņa īpatnībām. Skaidrs, ka pārtikas cenu pieaugumu par 1,7% janvārī pret februāri iedzīvotāji pamanīja labāk nekā cenu kritumu apģērbam un apaviem par veseliem 6,5%. Pārtikas veikalu mēs apmeklējam krietni biežāk nekā apģērbu veikalu. Tomēr ar empīriskajiem iespaidiem vien lielas sabiedrības daļas pārliecību, ka „cenas ir ievērojami palielinājušas”, nevar izskaidrot. Drīzāk gan šķiet, ka realitāti aizēno pārliecība – tik daudz ticis runāts par to, ka, ieviešot eiro, cenas neizbēgami celsies, ka daudziem tās šķiet ceļamies pat tad, ja patiesībā tā nemaz nenotiek. Un sabiedrības salīdzinoši viegla pakļaušanās stereotipiem un plaši propagandētām „gudrībām” ir bīstams fenomens jaunajā starptautiskajā situācijā.

Atslēgvārdi:

Atstājiet komentāru