Termiņuzturēšanās atļaujas: ekonomiskie, politiskie un sociālie aspekti

31. janvāris, 2014
zile-tua-20140110

Roberts Zīle konferencē par TUA. Foto: Evija Trifanova/LETA

Raksta pamatā ir Roberta Zīles prezentācija konferencē „Termiņuzturēšanās atļaujas: vai ilgtspējīgs valsts ekonomikas dzinējspēks” 10.01.2014

Darba vajadzībās man bieži nākas ceļot ar lidmašīnu. Paņemot rokās mūsu aviokompānijas „airBaltic” angļu valodā iznākošo žurnālu „Baltic Outlook”, lasītājs ievēros, ka praktiski visas daudzskaitlīgās reklāmas par nekustamā īpašuma tirgu ir tikai krievu valodā un parasti arī ar norādi – „ofis v Moskve” (ofiss Maskavā – krievu val.). Viss pārējais žurnāls, ieskaitot pēdējā numura materiālu par Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu – angliski, bet tieši šī lapa – krieviski!

Nelāgo izjūtu vēl vairāk paspilgtina fakts, ka, piemēram, Frankfurtes lidostā, piesakot reisu uz Rīgu, atskan informācija vācu, angļu un – atkal – krievu valodā! Iedomāsimies cilvēku, kurš no Frankfurtes lidostas ar „airBaltic” reisu pirmo reizi dodas uz Rīgu. „Tā nu gan ir dīvaina vieta,” viņš nodomātu, „it kā ES dalībvalsts Latvija, bet ekonomikā vai, katrā ziņā, nekustamā īpašuma tirgū, viss notiek kā Krievijā vai bijušajā PSRS – krieviski!

Šādas nianses veido mūsu tēlu potenciālo Rietumu investoru acīs.

TUA programma „strādā”

Saprotams, ka Latvijas nekustamā īpašuma tirgus ir pārliecinoši „krieviskojies” tieši pateicoties” termiņuzturēšanās atļauju (TUA) izsniegšanai pret nekustamā īpašuma iegādi. Paraudzīsimies uz statistiku, kādā situācijā ar šo programmu mēs patlaban esam? (1. att.).

1. attēls. 1. attēls.

Kopš tās ieviešanas 2010.gadā mēs redzam strauju TUA pieteikumu skaita pieaugumu, pērn sasniedzot 1922 pieteikumus. Tātad programma „strādā”. Un, tas ir saprotams, jo kā trešās valsts pilsonis jūs iegūstiet produktu „divi vienā” – gan nekustamo īpašumu, kas pati par sevi ir laba investīcija, gan tiesības uzturēties Šengenas zonā.

Savā ziņā tas man atgādina padomju laikus. Bija periods, kad oficiālās politikas dēļ bija grūti iegādāties alkoholu. Kolhozu veikaliem, kuri tajā laika atļāvās iepirkt šampanieti, nācās tam piepirkt klāt arī ziedus. Šīs puķes kādu varbūt arī interesēja, bet pamata interese, protams, bija par to otru produktu.

Tādēļ neizbrīna, ka potenciālo investoru – TUA pretendentu – interese par ieguldījumiem ražošanā, darba vietu radīšanā ir niecīga. Statistika par investīciju apjomu TUA programmas ietvaros rāda, ka ieguldījumi kapitālsabiedrībās vai banku kapitālā ir niecīgi – mazāk par 50 miljoniem no kopējiem 250 miljoniem latu (2.att.).

2.attēls. 2.attēls.

TUA plus nekustamais īpašums ir īstā kombinācija! Par uzņēmumu jums ir jārūpējas, tas jāattīsta, pēc iespējas jābūt klāt. Nekustamā īpašuma iegāde ir vienreizējs akts, pēc kura jūs šo īpašumu variet kaut vai iznomāt. Tīra peļņa bez galvassāpēm.

Krieviskā dominante

Ja mēs pavērtējam TUA pieteikumu statistiku valstu griezumā (3.att.), ir redzams, ka krievisko reklāmu izvietotāji „Baltic Outlook” labi saprot, ko viņi dara. Pagaidām gan viņi vēl neizvieto reklāmu ķīniešu hieroglifos, kas varētu būt vienīgā nepieciešamā valoda šajā nozarē bez krievu.

3.attēls. 3.attēls.

Krievu valodas dominante šajos procesos neizriet tikai no nekustamā īpašuma pircēju izcelsmes vietas. Daudziem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar TUA tirgošanu kopā ar nekustamo īpašumu, ir biroji gan Rīgā, gan Maskavā. Līdz ar to, daudzi darījumi notiek ārpus Latvijas. Bieži mēs pat nezinām, kāda bijusi darījuma īstā cena, kur nu vēl naudas izcelsme. Šim faktam vajadzētu darīt bažīgu jebkur neatkarīgu valsti, īpaši mazu finansiāli ievainojamu ES dalībvalsti, kas tikko iestājusies eirozonā.

Budžeta ienākumi

Paraudzīsimies, kādi ir bieži piesauktie valsts budžeta ienākumi no TUA programmas nekustamā īpašuma daļas (4.att.). Ar šo programmu saistītās jaunbūves laikā līdz 2013. gada septembrim kopumā valsts budžetam ir devušas 51 miljonu eiro PVN ieņēmumus. Cits jautājums – kāda būtu PVN ieņēmumu summa bez šīs programmas, bet ar mājokļu atbalsta programmu vietējiem iedzīvotājiem?

4.attēls. 4.attēls.

Ar zemesgrāmatām saistītās nodevas TUA nekustamā īpašuma programmas ietvaros valsts budžetam līdz 2013.gada septembrim kopā ir devušas 13,2 miljonus eiro, bet ar TUA iegūšanu saistītās nodevas – vēl 650 000 eiro. Tātad, kopumā nekā ļoti ievērojama, tāda, kas būtiski mainītu Latvijas valsts budžeta proporcijas.

Skaidrs, kāda daļa no ieņēmumiem slēpti parādās caur būvniecības uzņēmumu samaksātajiem nodokļiem. Taču paanalizēsim, kur TUA tirgošanas procesā kopā ar nekustamo īpašumu rodas lielākā pievienotā vērtība. Papētot TUA tirgotāju reklāmas, jūs neatradīsiet īpašumu Jūrmalā, kura cena būtu zemāka par 4000 eiro kvadrātmetrā. Es domāju, ka būvniecības izmaksas par vienu kvadrātmetru nesasniedz pat pusi no šīs summas. Un, atļaušos izteikt šaubas, ka visi reālie būvniecības ieņēmumi vēlāk atspoguļojas iekasētajos nodokļos.

Pieredze citur Eiropā

TUA nekustamā īpašuma programmas aizstāvji bieži vien min citu ES valstu pieredzi, vienlaikus daudzus faktus noklusējot vai sagrozot. Ja mēs paraugāmies uz vairāku ES dalībvalstu ilgstoši piekoptajām TUA programmām uzņēmējdarbībā – tās ir ilglaicīgas ar augstiem vai ļoti augstiem investīciju sliekšņiem: Francijā – 10 miljoni eiro, Nīderlandē- 1,25 miljoni eiro, Lielbritānijā (no 01.01.2014) – 2 miljoni mārciņu. (5-a.att.).

5.attēls. 5-a.attēls.

Dažkārt tiek pieminētas valstis, kas šādas programmas nesen sākušas – Īrija, Bulgārija, Ungārija – norādot, ka tur TUA var iegūt, vienkārši nopērkot nekustamo īpašumu. Taču tā nav – ja Īrijā un Bulgārijā jūs neieguldiet vēl 0,5 miljonus eiro vērtspapīros, jūs TUA nesaņemiet. Ungārijā pastāv prasība papildus ieguldīt 250 000 eiro valsts parādzīmēs, kas TUA programmu ir efektīvi padarījusi par darboties nespējīgu.

Tad vēl paliek sešas valstis, ieskaitot Latviju, kur pastāv TUA programmas tieši nekustamā īpašuma sfērā. Jāatzīst, ka Latvija izceļas – mūsu zemākais slieksnis investīcijām – 71 000 eiro ārpus Rīgas un 142 000 eiro Rīgā – ir gandrīz uz pusi zemāks nekā nākamajās TUA pretendentiem pretimnākošākajās valstīs – Grieķijā un Maltā.

Ja šīm ārkārtīgi zemajam investīciju slieksnim klāt nāk „kulturāli” atpazīstama vide, apkalpošana krievu valodā, iespēja strādāt un veidot biznesu krieviski, sūtīt bērnus krievu skolās, tad nav brīnums, ka Latvijas TUA programma vismaz krieviski runājošo vidū ir ārpus konkurences.

Tepat Eiropā, bet ne ES, ir vēl viena valsts, kas bieži tiek piesaukta kā paraugs TUA tirgošanā – Šveice. Vismaz Ainārs Šlesers reiz aicināja Latviju sekot Šveices piemēram. Kāds tad tas ir?

Un, izrādās, ka ārzemniekam Šveicē, lai viņš vispār iegūtu tiesības iegādāties īpašumu, vispirms ir jāiegūst uzturēšanās atļauja. Par to ir jāsamaksā 50 000 eiro, bet pats galvenais – pirms tam jāvienojas ar nodokļu dienestu par regulāru ikgadēju maksājumu, kura summa atkarībā no kantona svārstās no 200 000 – 800 000 eiro!

Ja jūs esat pieteicies citā programmā, kas saistīta ar darba vietu radīšanu, jūsu uzņēmumu katru gadu pārbaudīs, vai tiešām tur ir nepieciešamais darba vietu skaits.

Vienīgais izņēmums ir Andermatas municipalitāte Alpos. Tur ikviens var nopirkt nekustamo īpašumu bez papildus saistībām. Taču cenas dzīvokļiem tur sākas no diviem miljoniem eiro!

Latvija – izcili ērta

Jāuzsver, ka bez ieguldāmās naudas apjoma citas Eiropas valstis nekustamā īpašuma pircējiem TUA programmu ietvaros parasti izvirza arī virkni papildus prasību vai uzliek papildus ierobežojumus. Piemēram, Grieķijā jums nav atļauts piedalīties darba tirgū. Kiprā drīkst iegādāties tikai jaunbūves un ne vairāk kā divas. Maltā īpašumu nedrīkst iznomāt. Spānijā īpašuma iegādi nedrīkst finansēt komercbankas, tātad TUA programmas ietvaros valstī ienāk reāla nauda. (5-b.att.).

5-b.attēls. 5-b.attēls.

Spānijas nosacījums, protams, ir ļoti nepatīkams vietējām komercbankām. Nav noslēpums, ka kredītu izsniegšana TUA programmas klientiem ir kļuvusi par ienesīgu biznesu dažām Latvijas bankām. Jo šie klienti parasti ir spējīgi un gatavi uz lielāku pirmo iemaksu. Taču šī spēja savukārt nozīmē, ka samazinās vietējo cilvēku iespējas saņemt mājokļa kredītu.

Tātad – kādas kopumā ir priekšrocības TUA nekustamā īpašuma programmas klientiem Latvijā:

  • Viszemākā iegādes cena ES;
  • Nav papildus tēriņu;
  • Nav minimālā uzturēšanās laika;
  • Atļauts piedalīties darba tirgū;
  • Īpašuma iegādi drīkst finansēt komercbankas;
  • Nav ierobežojumu attiecībā uz nekustamā īpašuma atrašanās vietu, lielumu un stāvokli;
  • Mājokli drīkst iznomāt.

Kādi riski?

Kā redzams, Latvijā TUA pircējiem ir radīts ļoti izdevīgs režīms. Valstij un ekonomikai arī ir zināmi ieguvumi no šīs programmas. Taču pavērtēsim ar programmu saistītos riskus.

Pirmkārt, statistika liecina, ka programma izraisa cenu pieaugumu nekustamā īpašuma tirgū Rīgā un tās apkārtnē (6. att.).

6.attēls. 6.attēls.

Var jau teikt, ka pieaugums attiecas uz vidējo un dārgāko tirgus segmentu, bet tad ir jāuzdod politisks jautājums – vai mēs uzskatām, ka Latvijas pilsoņu vieta ir lēni grūstošos mikrorajonos, pārējai Rīgas daļai kļūstot par viņiem nepieejamu teritoriju?

Nākamā kategorija – drošības riski. Pamācošs ir nesen arī Latvijas presē aprakstītais Somijas dienvidaustrumu reģiona Lahti piemērs. Šo reģionu pēdējos gados kā vietu savām vasarnīcām sāka iecienīt aizvien vairāk un vairāk turīgu Krievijas pilsoņu. Nu Somijas parlaments ir ķēries pie likuma grozījumiem, lai šo praksi ierobežotu, jo ir pamats domāt, ka daudzi vasarnīcu darījumi ir saistīti ar netīro naudu. Turklāt, šī pierobežas reģiona vide daudzo Krievijas „klientu” dēļ vietējiem iedzīvotājiem kļūst aizvien nepievilcīgāka.

Mēs, protams, varam uzskatīt, ka visi tie darījumi, kas notiek ar nekustamo īpašumu Latvijā ir tīri un caurspīdīgi, visi mūsu TUA pircēji ir godīgi nodokļu maksātāji un paraugcilvēki!

Bet, atgriežoties pie Somijas jāuzsver, ka tur pieaug arī sociālā spiedze, jo līdzās salīdzinoši ne pārāk turīgiem somiem (Lahti apgabals ir visai nabadzīga Somijas nomale) dzīvo bagāti krievu vasarnieki. Kuri audzē nekustamā īpašuma un īres cenas, prasa ieguldījumus infrastruktūrā, paši būdami slikti klienti, jo dzīvo Lahti tikai dažas nedēļas gadā, un nes sev līdzi somiem neraksturīgu ētiku un uzvedības nomas.

Pie kā var novest šāda veida attīstība, rāda Šveices kūrorta Kransmontānas piemērs. „Vasarnieku” īpatsvaram pret vietējiem iedzīvotajiem aizvien palielinoties, nonāca līdz tam, ka šī municipalitāte kļuva par mirušo zonu, izņemot dažas nedēļas gadā. Jo, pārējā laikā tur nav nekādas jēgas uzturēt infrastruktūru, attīstīt uzņēmējdarbību, sociālo un kultūras dzīvi.

Man ir bažas arī par Jūrmalas attīstību šādā virzienā. Situāciju gan daļēji glābj Rīgas tuvums un fakts, ka daudzi Rīgā strādājošie dzīvo Jūrmalā visu gadu.

Galvenais – Latvija kā maza valsts Krievijas pierobežā nedrīkst nenovērtēt iespējamo kaitējumu savai reputācijai. No vienas puses, starptautiskajā sabiedrībā mūs pazīst kā valsti, kas veiksmīgi izgājusi no finanšu krīzes, iestājusies eirozonā utt. No otras puses – kā to īsi definēja kāds mans vācu kolēģis Eiropas Parlamentā – mūs uztver kā „mazo Krieviju”. Un šo priekšstatu būs ārkārtīgi grūti salauzt.

Statistika rāda, ka ļoti liela daļa – virs 94% – TUA pieteikumu ātri sasniedz savu rezultātu – tiek izsniegta atļauja (7. att.).

7.attēls. 7.attēls.

Ņemot vērā, ka lielākā daļa pieteikumu nāk no Krievijas pilsoņiem, nav nekāda pamata domāt, ka tie tiek rūpīgi pārbaudīti. Es neticu, ka mūsu Drošības policijai būtu tik laba sadarbība ar attiecīgajiem Krievijas dienestiem. Visdrīzāk, šī kandidātu vērtēšana izpaužas tikai kā publiski pieejamās informācijas pārbaude.

Līdz ar to, īsumā mēs varētu definēt četrus galvenos ar drošību saistītos riskus, kurus rada TUA programma nekustamā īpašuma sfērā – netīrās naudas ieplūde, krimināla rakstura personu skaita pieaugums, Krievijas ietekmes palielināšanās un iespējami politiskās destabilizācijas centieni.

Kādas alternatīvas?

Es varētu piekrist tēzei, ka pēkšņa TUA nekustamā īpašuma programmas izbeigšana var radīt problēmas nekustamā īpašuma un būvniecības nozarei. Taču, tas nenozīmē, ka esošā prakse ar visiem no tās izrietošajiem riskiem ir jāsaglabā.

Pirmkārt, pārejas periodā, kamēr netiek pilnībā izbeigta TUA izsniegšana pret nekustamā īpašuma iegādi, ir jāceļ smieklīgi zemais investīciju slieksnis. Otrkārt, ir jāapsver iespēja aizliegt īpašumu finansēt Latvijas komercbankās un pēc iegādes iznomāt. Man nav simtprocentīgi strikta viedokļa šajā jautājuma, taču skaidrs, ka trešo valstu pilsoņiem saņemot kredītu Latvijā un pēc tam masveidā iesaistoties īres tirgū, samazinās Latvijas pilsoņu iespējas tikt pie kredītiem un kļūt par šo mājokļu īpašniekiem. Ilgtermiņā tas var mums radīt ievērojamas problēmas.

Nekustamā īpašuma pircējiem kombinācijā ar TUA vajadzēt ieviest arī papildus 25 000 eiro maksu speciālā investīciju fondā. Tas dotu zināmu handikapu mājokļu tirgū vietējiem iedzīvotājiem. Vienlaikus no Valsts prezidenta Saeimai atpakaļ atdotā likuma noteikti jāizslēdz norma par TUA saņemšanu, vienkārši iemaksājot šajā investīciju fondā 50 000 eiro. Šāda prakse mūs bīstami tuvinātu Kipras modelim ar klaju pilsonības tirgošanu par naudu.

Protams, kopējais virziens ir uz TUA programmas nekustamā īpašuma daļas izbeigšanu, investoru interesi pārorientējot uz biznesu un nodarbinātību. Arī šajā sadaļā vajadzētu celt investīciju slieksni, vienlaikus pārbaudot, vai darba vietas tik tiešām tiek radītas un saglabātas.

Paralēli valstij būtu jāstimulē mājokļu tirgus, palīdzot ar mājokļu iegādi vietējiem iedzīvotājiem. Šajā jomā ir jāievieš vismaz tas, kas Nacionālajai apvienībai tika solīts iepriekšējā valdībā – pirmā mājokļa programma ģimenēm ar bērniem, izmantojot Atbalsta finanšu institūciju uz bijušās Latvijas Hipotēku un zemes bankas bāzes. Ideāla rīcība, protams, būtu ieviest atbalsta programmas gan pirmā mājokļa pircējiem, gan citiem vietējiem mājokļu pircējiem vispār – pēc Lielbritānijas „First buy” and „Help to buy” shēmu parauga. Tas atdzīvinātu gan nekustamā īpašuma tirgu, gan būvniecību, samazinot nepieciešamību pēc riskantām ārvalstu investīcijām.

Raksta pirmpublikācija 30.01.2014. portālā IR.lv

Atslēgvārdi: ,

Atstājiet komentāru