ES daudzgadu budžets un Latvijas iespējas

22. novembris, 2013

Raksts publicēts portālā Delfi.lv 2013.gada 21.novembrī

Pēc ilgiem un asiem strīdiem starp Eiropas Parlamentu un ES Padomi par relatīvi mazsvarīgām lietām Parlaments plenārsesijā Strasbūrā šonedēļ beidzot apstiprināja ES daudzgadu budžetu 2014.-2020. gadam, 2014. gada budžetu, kā arī virkni pavadošo regulu par to, kur un kā šos budžeta līdzekļus izlietot.

Raugoties no ES kopējā viedokļa, budžeta pieņemšanas process noritēja visai nepatīkamā gaisotnē, tā sauktajām ES donorvalstīm aktīvi cīnoties par katru centu, ko tās varētu budžetā neiemaksāt. Strīdi bija ļoti asi un no daudz piesauktās ES solidaritātes, nemaz nerunājot par kaut kādu virzību uz ES federāciju, nebija ne vēsts. Vismaz vidējā termiņā eirofederālistu sapnis ir izsapņots.

Šī gaisotne ir saprotama – dalībvalstu politiķiem ir grūti pārliecināt vēlētājus par iemaksu ES budžetā palielināšanu brīdī, kad nacionālie budžeti tiek “griezti”. Taču arī ES daudzgadu budžeta samazinājums nav mazs – tā kopējo maksājumu griesti 2011. gada cenās sarūk par 3,7%, bet saistību griesti – par 3,4%.

Savukārt, piemēram, 2014. gada budžeta maksājumu sadaļa attiecībā pret 2013. gadu sarūk pat par 6,5% , bet saistības – par 6,2%. Tā kā Latvija ir, un domājams vēl ilgi būs t.s kohēzijas valsts, kuras nacionālais kopprodukts uz vienu iedzīvotāju nepārsniedz 90% no ES vidējā, un kura no ES budžeta vairāk saņem, nekā tajā iemaksā, ir skaidrs, ka šī kopējā tendence nenāk mums par labu. Turklāt ES budžeta izdevumu samazināšana nekādi neiet kopā ar līdzšinējo virzību uz aizvien lielākas ES centralizētas pārraudzības ieviešanu, īpaši budžeta un ekonomiskajos jautājumos.

Protams, pati kompromisa panākšana starp dalībvalstīm un Eiropas Parlamentu no Latvijas viedokļa ir vērtējama pozitīvi. Vēl vairāk aizkavējoties budžeta pieņemšanai, 2014. gada maksājumi turpinātos atbilstoši iepriekšējam daudzgadu budžetam jeb 2013. gada līmenim, kas gan daļēji notiks jau tagad. Piemēram, lauksaimniekiem tas nozīmētu turpināt saņemt esošos platībmaksājumus 95 eiro par hektāru apmērā 2014. gada budžetā paredzēto 109 eiro vietā.

Diskutējot par to, ko ES ar saviem normatīviem mums “atņem”, vienmēr der atcerēties kopainu – ko Latvijas ekonomikai nozīmē bieži vien nenovērtētie ES fondi, kuru naudas vienmēr ir par maz. Nākamajos septiņos gados mēs no ES kopumā saņemsim ap 7,5 miljardiem eiro, vienlaikus ES budžetā iemaksājot ap 1,8 miljardiem eiro. Tātad, pozitīvā bilance – ap 5,4 miljardiem eiro jeb, vienādi izdalot uz septiņiem gadiem, ap 800 miljoniem eiro gadā. Uz vienu iedzīvotāju Latvija saņems ap 3000 eiro, kas ir trešais augstākais rādītājs ES. Es neredzu citu avotu, no kura Latvijas ekonomikā gada laikā varētu ienākt šāda apjoma investīcijas!

Runājot konkrētāk par Latvijas ieguvumiem un zaudējumiem attiecībā pret iepriekšējo (2007. -2013. gada) periodu, varam secināt, ka lauksaimniecības tiešmaksājumi ir galvenā pozīcija, kurā Latvija finansiāli ievērojami iegūs. Līdz 2019. gadam platībmaksājumi zemniekiem par hektāru pakāpeniski pieaugs līdz 196 eiro jeb par 135% vairāk, nekā iepriekšējā periodā. Ar visu to Latvija tomēr joprojām lauksaimniecības tiešmaksājumu ziņā ieņems pēdējo vietu ES.

Būtiski arī, ka Kohēzijas finansējumu Latvijai ir izdevies saglabāt aptuveni iepriekšējā perioda līmenī – ap 4,7 miljoniem eiro, neskatoties uz tā ievērojamo samazinājumu ES kopējā budžetā.

Tomēr, visvairāk priecē kāda būtiska tendence šajā daudzgadu budžetā – ārpus lielajiem “klasiskajiem” fondiem ir iekļauti vairāki jauni “papildinstrumenti” izaugsmes veicināšanai. Es īpaši gribētu uzsvērt jauna mehānisma, pie kura arī man aktīvi nācās strādāt Parlamenta Transporta un tūrisma komitejā – Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (CEF – Connecting Europe Facility) – izveidi ar kopējo finansējumu 29,2 miljardu eiro apmērā. Tā ir pirmā reize ES vēsturē, kad tiek paredzēts tik liela apjoma finansējums ES kopējas nozīmes projektiem transportā, enerģētikā un telekomunikācijās. Es ceru, ka CEF palīdzēs beidzot reāli fiziski uzsākt savienot Eiropu ar transporta, enerģētikas un digitālajiem tīkliem, un it īpaši no tās vēsturiski nodalīto Austrumu daļu.

Latvijai CEF iedzīvināšana, pirmkārt, nozīmē iespēju īstenot “Rail Baltica” otrās kārtas jeb ātrgaitas dzelzceļa projekta, kas ir iekļauts ES transporta pamattīklā Ziemeļu jūras – Baltijas koridora ietvaros. ES jaunajām dalībvalstīm, kuru finanšu iespējas ne tuvu nav tik lielas kā ES donorvalstīm, ārkārtīgi nozīmīga ir CEF sasaiste ar Kohēzijas fondu (10 miljardi eiro tajā iezīmēti CEF vajadzībām), kas konkrētiem kohēzijas valstu transporta projektiem ļaus saņemt ES finansējumu līdz pat 85% no kopējām izmaksām. Skaidrs, ka bez tā Baltijas valstis neko līdzīgu “Rail Baltica” vēl ilgi nespētu uzbūvēt.

Taču tas nav viss. Enerģētikas jomā CEF naudu ir iespējams izmantot gan trūkstošo starpsavienojumu izbūvei, gan arī cita veida projektiem enerģijas piegāžu diversifikācijai un īpaši t.s. enerģijas “salu” likvidēšanai. Gadījumos, kad projekta īstenošana ir īpaši nozīmīga no reģionālās vai ES līmeņa enerģijas piegāžu drošības viedokļa, ES finansējums var sasniegt pat 75% no projekta izmaksām. Baltijas valstis šo naudu varētu izmantot reģionāla sašķidrinātās gāzes termināļa izbūvei, tā radot konkurenci “Gazprom” monopolam Baltijas tirgū. Protams, šāds projekts nav īstenojams bez likumiskās bāzes – proti, pilnvērtīgas gāzes tirgus liberalizācijas visās Baltijas valstīs, starp kurām Latvija diemžēl ir atpalicēja.

Tomēr jāuzsver – CEF līdzekļi ir Latvijas iespēja, nevis kaut kas jau garantēts. ES institūcijas savu darbu ir padarījušas un bumba tagad ir dalībvalstu pusē. To valdībām ir jāuzsāk aktīvi strādāt pie konkrētu projektu sagatavošanas. Piemēram, “Rail Baltica” projekts, neskatoties uz tā prioritāro statusu – atrašanos “uz papīra” ES transporta pamattīklā un vienā no desmit lielajiem ES nozīmes transporta koridoriem, tikpat labi ES finansējumu var nesaņemt, ja Eiropas Komisija 2016. gadā secinās, ka projekts tā arī nav gatavs.

Līdz ar to, ja gadījumā Latvija un Baltija kopumā savu iespēju palaidīs garām un netiks uzbūvēts nedz “Rail Baltica” dzelzceļš, nedz sašķidrinātās gāzes terminālis, mēs nekādi nevarēsim vainot Eiropu, bet tikai paši savas valdības un interešu grupas, kuru mērķos neietilpst Latvijas ciešāka integrācija Eiropā.

Diemžēl, līdzšinējā pieredze ar ES doto iespēju izmantošanu lielu projektu realizēšanai Latvijai nav spīdoša. Atcerēsimies kaut vai neveiksmīgo pasažieru vilcienu iepirkumu. Lai gan visu tam paredzēto Kohēzijas fonda finansējumu – ap 140 miljoniem eiro – mēs nepazaudējām, jo daļa līdzekļu tika pārvirzīti citiem projektiem, neapšaubāmi, ka pasažieru vilcienu modernizācija bija liels un Latvijas attīstībai nozīmīgs projekts. Naudas iztērēšana sīkākām vajadzībām šo zaudējumu neatsver.

Līdzīgi varam uzdot jautājumu par šobrīd aktuālo “Liepājas Metalurga” likteni. Latvijas lielākā rūpniecības uzņēmuma bankrots ir traģēdija gan Latvijas ekonomikai, gan Liepājas pilsētai, gan ap 1500 tā atlaistajiem darbiniekiem, kuru iespējas atrast darbu savā reģionā ir niecīgas. Taču, jau iepriekšējā ES daudzgadu budžetā bija iekļauts, un šajā periodā tiek palielināts finansējums tā saucamajam Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fondam, no kura dalībvalstis var saņemt naudu to uzņēmumu atlaisto darbinieku darba meklēšanas un pārkvalifikācijas atbalstam, kuri cietuši no “strukturālam izmaiņām pasaules tirdzniecības modeļos”. Jautājums – kādēļ Latvijas atbildīgās ministrijas nav izstrādājušas pieteikumu šī fonda atbalsta saņemšanai, ja jau “Liepājas Metalurgs” ir cietis no konjunktūras izmaiņām globālajā tērauda tirgū?

Rezumējums. ES daudzgadu budžets lielā mērā ir krīzes budžets, un uz kopējā līdzekļu samazināšanas fona Latvijai ir izdevies iziet no situācijas samērā sausām kājām. Taču, turpmākais ir atkarīgs no mūsu valdības, ministriju un pašvaldību spējas ES dotās iespējas pilnvērtīgi izmantot, tās neizniekojot politisko domstarpību, slēptu biznesa interešu vai elementāra kompetences trūkuma dēļ. Un nebrīnīsimies, ka Eiropas Komisija mūsu projektus noraida vai lūdz pārstrādāt – tā nav apzināta kaitniecība, bet vēlme panākt, lai ES nodokļu maksātāju nauda it visur tiek izmantota godīgi, saprātīgi un ar lielāko iespējamo pievienoto vērtību.

Atslēgvārdi: ,

Atstājiet komentāru