“Kāda būs eirozona, kam pievienosies Latvija?”

1. novembris, 2013

zile-2013-11-01-epib-eiro1.novembrī, piektdien, piedalījos Eiropas Parlamenta Informācijas biroja (EPIB) Rīgā rīkotajā diskusijā “Kāda būs eirozona, kam pievienosies Latvija?” Iepriekš rīkotāji bija izteikuši šīs diskusijas mērķi – nevis “zīlēt kafijas biezumos”, bet gan izzināt amatpersonu, respektablu ekonomistu un arī erudītu jauniešu viedokli par to, kādi procesi ietekmēs eirozonas nākotni jau pavisam drīz — no nākamā gada 1. janvāra.

Diskusijas sākumā tika uzdots pamatots jautājums: Kāpēc skolotājai Bauskā vai mazajam uzņēmumam Līvānos jārūp eirozonas nākotnei? Jāsaprot, ka mūsu dziļās integrētības pēc, vienalga ar vai bez eiro, uz Latviju atbalsosies likstas eirozonā. Un, savukārt, ja situācija eirozonā nostabilizējas, tad tas ir ieguvums gan skolotājai Bauskā, gan uzņēmējam Līvānos, jo uzņēmumiem kļūs plašākas kredītiespējas un skolotājai kā iedzīvotājai, ja viņai ir kredītsaistības, būs lētāk savas saistības apsaimniekot, kā arī pazudīs valūtas risks. Mūsu pluss esot eirozonā ir, ka mums būs iespēja piedalīties lēmumu pieņemšanā un, protams, arī saņemt lielāku atbalstu.

Kā vienu no atbalsta mehānismiem, ko pieminēju diskusijā, jāsaista ar mūsu pieredzi pasaules finanšu krīzes kontekstā. Tā gan mēs, gan Zviedrija un Dānija (arī nebūdamas eirozonas dalībvalstis) centās aizņemties no Eiropas Centrālās bankas resursus finanšu sistēmas stabilizācijai, lai nebūtu jāiesaista nodokļu maksātāji. Mēs palīdzību nesaņēmām, bet Zviedrija un Dānija saņēma. Ko mēs no tā varējām secināt? Tā vietā lai dusmotos, secinājums ir, ka mums ir jāstājas šajā eirozonas klubā un tad mums nebūtu jāpiedzīvo līdzīga situācija kā 2008. gadā un mēs vēl varētu iesaistīties lēmumā par to, vai Dānijai un Zviedrijai dot šo ECB resursu.

Izaicinājumi eirozonā

Diskusijā uzsvēru, ka līdz šim ir daudz paveikts eirozonas problēmu risināšanā — cita starpā ieviesti dalībvalstu disciplinējošie mehānismi kā sešpakas un divpakas likumdošana, kā arī drīz sāks darboties pirmais banku savienības pīlārs jeb vienotais (eirozonas banku) uzraudzības mehānisms Eiropas Centrālās bankas paspārnē. Šis uzraudzības mehānisms nodrošinās lielāku stabilitāti eirozonā, uzraugot arī trīs lielākās Latvijas bankas un drīzumā veicot tajās stresa testus. Tomēr es kārtējo reizi atgādināju, ka es neesmu tik optimistisks par paveikto attiecībā uz banku savienību un redzu daudz riskus. Patiesai banku savienībai vajadzīgi arī pārējie divi pīlāri — banku problēmu atrisināšanas rīks (vienotais noregulējuma mehānisms, kura projektu jau ir izstrādājusi Eiropas Komisija, bet kurš vēl nav apstiprināts) un kopējais eirozonas noguldījumu garantiju fonds, kurš vispār vēl nav pavirzījies uz priekšu.

Kopējs eirozonas noguldījumu garantiju fonds gan ir no īpaša svara. Ir jābūt vienotam fondam, kurā eirozonas bankas veic obligātos maksājumus, lai gadījumā, kad kādu banku piemeklē krīze, nodokļu maksātājiem nebūtu jāsedz  attiecīgās bankas saistības pret tās apdrošinātajiem noguldītājiem (līdz 100 tūkstošiem eiro). Kopējs eirozonas fonds izslēgtu tādu iespēju, kāda pašlaik ir Latvijā, kur Krājbankas krīzes dēļ mūsu noguldījumu garantiju fonds ir izsmelts un mēs noguldījumus faktiski sedzam ar budžeta, tātad nodokļu maksātāju naudu.

Tāpat ar banku savienību saistīts jautājums ir par Eiropas glābšanas fonda jeb Eiropas Stabilizācijas mehānisma izmantošanu un, kā zināms, viedokļi tā saucamajām Dienvidu valstīm ir pavisam citādāki nekā Vācijai. Līdz ar to galvenais jautājums ir: vai eirozona ies vienotu ceļu vai nacionālās intereses izrādīsies stiprākas? Šis tad ir eirozonas lielākais izaicinājums.

Prieks par studentiem, bet ne demagogiem

Jāpiemin arī, ka diskusijā patīkami pārsteidza Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes studentu pētījumi par eirozonas problēmām, cenšoties rast atbildes uz šādiem jautājumiem: Vai eirozonai sarežģītākais jau aiz muguras? Kas darāms, lai novērstu līdzīgus gadījumus kā krīze Kiprā vai Grieķijā? Latvijas loma eirozonā — kas darāms pašmāju un Eiropas politiķiem?

Tajā pašā laikā likās dīvaini, ka uzaicinātais it kā akadēmisko aprindu pārstāvošais ekonomists Ivars Brīvers šodienas konferencē bija drīzāk politisks, diskusiju no savas puses padarot par savu vēlēšanu kampaņas elementu. Pretēji Brīvera kungam uzskatu, ka pasakas nevajag stāstīt; jāturas ir pie faktiem un tā diemžēl nav, ka nauda aug kokos. Tā Spānijā savulaik sabūvētie mājokļi tika daļēji finansēti ar Vācijas pensijas fondu naudu. Jautājums, vai Spānijas jaunā paaudze būs gatava atmaksāt valsts parādus, lai tādējādi norēķinātos ar Vācijas pensiju fondiem? Ir arī citi svarīgi jautājumi.

Bet galvenais — darāmā eirozonā ir daudz. Visas valstis nevarēs konsolidēt un eksportēt, tādā veidā tiekot pāri savām problēmām. Piemēram, Vācijai būs jāstimulē iekšējais patēriņš un tas ir visas eirozonas jautājums pie šāda tipa izaicinājumiem strādāt kopīgi. Mums nav laika demagoģijai. Arī vēlētājiem jāizlemj — balsot par demagogiem vai tiem, kas ir gatavi ko darīt, esot eirozonā pieņemot svarīgus lēmumus, kas palīdzēs gan zonas stabilitātei kopumā, gan Latvijai.

Atslēgvārdi: , ,

Atstājiet komentāru