Banku savienība – ķeblis pagaidām ar vienu kāju

22. maijs, 2013

Raksts publicēts portālā Delfi.lv 2013. gada 22. maijā

Eiropai un Latvijai ir vajadzīga stingrāka banku uzraudzība, un, lai gan vienota banku uzraudzības mehānisma izveide ir būtiska eirozonas finanšu problēmu risināšanā, tomēr ķeblis tikai ar vienu kāju nederēs sēdēšanai.

Finanšu un ekonomiskā krīze smagi ievainoja Eiropu. Lai gan dižķibele neaizsākās šaipus kontinentam, tā ir iezīmējusi vairākus trūkumus eirozonas monetārajā arhitektūrā. Viens no galvenajiem – valstu atbalsts problēmās nonākušajām bankām ir radījis budžeta problēmas pašām dalībvalstīm. Citiem vārdiem, banku maksātnespēja radījusi valstu maksātnespēju. Lai šo situāciju novērstu, pagājušā gada jūnijā eirozonas līderi vienojās par to, ka monetārās savienības bankas turpmāk tiks pārraudzītas centralizēti. Rudenī Eiropas Komisija arī nāca klajā ar priekšlikumiem par vienoto uzraudzības mehānismu, nosakot, ka eirozonas banku uzraudzības funkcijas turpmāk uzņemsies Eiropas Centrālā banka. Tāpat priekšlikumi noteica, ka šim vienotajam uzraudzības mehānismam varēs brīvprātīgi pievienoties arī neeirozonas valstis kā, piemēram, Latvija.

Viens solis sperts

Šodien Eiropas Parlaments atbalstīja likumdošanas paketi par vienoto uzraudzības mehānismu, taču vienlaikus nolēma atlikt balsojumu, kas nepieciešams vienotās uzraudzības iestādes darba uzsākšanai no nākama gada. Parlamenta gājiens bija pareizs, jo pretējā gadījumā tas zaudētu savu vietu pie sarunu galda ar ECB par atsevišķām mehānisma detaļām. Neskatoties uz to, mēs esam vienu soli tuvāk eirozonas banku savienībai. Komisijas priekšlikumi gan ir gājuši garu ceļu un tikuši pakļauti starpvalstu ķīviņiem. Vācija ir uzstājusi, ka mazās eirozonas bankas kā viņu pašu Landesbanken nevajag centralizēti uzraudzīt, un to arī ir zināmā mērā panākusi. Pagājušā gada decembrī ES finanšu ministri panāca vienošanos, ka Eiropas Centrālā banka tieši uzraudzīs tikai tās eirozonas finanšu iestādes, kuru aktīvi ir lielāki par 30 miljardiem eiro plus vēl atsevišķas mazās un vidējās bankas, kopā aptuveni 150 iestādes. Tomēr ECB joprojām būs otrā plāna autoritāte attiecībā uz visām mazajām bankām. Pats galvenais, vienotais uzraudzības mehānisms dod zaļo gaismu iespējai tieši rekapitalizēt komercbankas ar eirozonas aizdevējfonda Eiropas Stabilitātes mehānisma palīdzību. Līdz ar to lielākās un potenciāli problemātiskākās Latvijas bankas arī tiks tieši vai pastarpināti uzraudzītas centralizēti. Vienotais uzraudzības mehānisms ir svarīgs rīks eirozonas un citu valstu banku problēmu risināšanā. Tomēr ar šo rīku vien ir daudz par maz.

Politiski šķēršļi

Vienots uzraudzības mehānisms viens pats, bez tālākiem soļiem banku savienības izveidei – vienota noregulējuma mehānisma (eirozonas banku problēmu risināšanas rīka) un kopīga eirozonas noguldījumu garantiju fonda – problēmas dalībvalstīs teorētiski var pat saasināt. Šajā stadijā banku savienība joprojām būs ķeblis ar vienu kāju. Baņķieri joprojām varēs operēt vienotā tirgus apstākļos un uz tā rēķina pelnīt, lēmumi par labu eirozonai kopumā tiks pieņemti centralizēti, bet sāpes joprojām uzņemsies konkrētas dalībvalstis. Tas nozīmē, ka radīsies situācijas, kurās valstis tik un tā piemeklēs maksātnespējas krīze, un pārējām eirozonas valstīm būs kārtējo reizi solidāri jānāk palīgā, turklāt atkal riskējot, ka finanšu tirgi vērsīsies pret visu eirozonu kopumā. Jāatceras, ka Eiropas Centrālā banka kā uzraugs varēs darīt tik vien kā uzraudzīt. Piemēram, tā nevarēs restrukturizēt kādu problēmas radošu banku vai to aizvērt. Tam nepieciešama otra ķebļa kāja, kas ir t.s. vienotais noregulējuma mehānisms.

Eiropadomes priekšsēdētājs Hermanis Van Rompejs ar priekšlikumiem par patiesu ekonomisko un monetāro savienību, kas cita starpā ietver vienoto noregulējuma mehānismu, nāca klajā jau pagājušā gada jūnijā. Diemžēl progress līdz šim ir bijis niecīgs. Vācijas kanclere Angela Merkele un citi viņas valdības pārstāvji ir vairākkārt izteikušies, ka efektīvs noregulējuma mehānisms nav iespējams bez izmaiņām ES likumdošanā. Zināma patiesība šajā apgalvojumā ir, jo potenciālās vienotās noregulējuma iestādes pilnvaras, strādājot pašreizējos likumdošanas ietvaros, varētu būt ierobežotas. Vienlaikus nevajag aizmirst, ka Vācijā rudenī ir gaidāmas parlamenta vēlēšanas, kas padara skaidrāku kontekstu prasībai pēc ES likumdošanas izmaiņām. Un, proti, jautājums par banku savienības izveidošanu tiek pastumts malā uz pietiekami ilgu laiku.

Jautājums – kurš maksās?

Līdzīgi ir ar kopīgo eirozonas noguldījumu garantiju fondu jeb ķebļa trešo kāju. Ir grūti izskaidrot saviem vēlētājiem, kāpēc viņu nodokļu nauda ir jāatdod, lai maksātu par citu valstu kļūdām. Tieši tā Merkele pavisam nesen izteicās. Un pat Eiropas Centrālās bankas prezidents Mario Dragi — atbalsojot Vācijas nostāju — ir paudis viedokli, ka banku savienībai nav obligāti nepieciešams kopīgais noguldījumu fonds, un depozītu garantēšanai, kā arī problemātisko banku finansēšanai arī turpmāk jāpaliek dalībvalstu pārziņā.

Protams, tā var likties no Vācijas, vai citu līdzīgu valstu viedokļa, kuras agresīvi darbojas mazāku valstu tirgos, krīzes gadījumā liekot šīm valstīm pašām tikt galā ar garantētajām depozītu izmaksām, izmantojot nodokļu maksātāju naudu. Un tad rodas jautājums – kāpēc Latvijas nodokļu maksātājiem maksāt par citu valstu finanšu institūciju peļņas kāri vienotajā ES finanšu tirgū?

Šķiet, ka vienīgā saprātīgā pieeja, kā finansēt depozītu garantiju fondus, ir no palielinātām tirgus dalībnieku iemaksām. Pretējā gadījumā vienotajā ES tirgū iznāk, ka, jo lielāks un agresīvāks ir tirgus dalībnieks, jo tam lielāka iespēja krīzes gadījumā cerēt uz nodokļu maksātāju atbalstu. Tādam “sistēmiski svarīgam” spēlētājam taču nevar ļaut “krist”!

Savukārt, ja šādā vienoti uzraudzītā finanšu tirgū tomēr rodas kļūdas uzraudzībā, tad par tām būtu jāmaksā no kopīga garantiju fonda, nevis šī nasta jāuzliek konkrētās valsts nodokļu maksātājiem. Kuriem citādi atkal nāktos maksāt par citu valstu pensiju fondu, apdrošinātāju un citu resursu ieguldītāju caur attiecīgajām bankām iepriekš gūto peļņu. Ja uz lietām paskatās no šāda skatu punkta, tad skaidri redzams, ka Merkeles argumentācija der tikai vācu vēlētājam, un tai nav nekāda sakara ar patiesas banku savienības veidošanu.

Latvijas ievainojamība

Tomēr, lai arī cik lēns ir progress, un cik liela pretestība, banku savienība nevar pastāvēt, balstoties tikai uz vienas ķebļa kājas. Arī Latvijas interesēs ir panākt, lai īstena banku savienība kļūtu par realitāti pēc iespējas drīzāk, īpaši saistībā ar ievērojamo nerezidentu naudas īpatsvaru mūsu banku sektorā. Lai gan valdības, Latvijas Bankas un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pārstāvji apgalvo, ka viss tiek kontrolēts, un banku sektors valstī attiecībā pret iekšzemes kopproduktu (IKP) nav liels, ir jāskatās nedaudz plašāk. Jā, Latvija nav Kipra, kur banku sektors ir aptuveni septiņas reizes lielāks nekā valsts IKP. Latvijā tas sastāda aptuveni 130 procentus pret IKP, taču, atšķirībā no Kipras, nerezidentu noguldījumi sastāda nu jau pusi no kopējiem nebanku noguldījumiem bankās. Vēl vairāk, to daudzums pārliecinoši pieaug. Šā gada pirmajos trīs mēnešos vien tie ir pieauguši par gandrīz 285 miljoniem latu. Papildus tam, 85 procenti no nerezidentu noguldījumiem ir tā saucamie pieprasījuma noguldījumi, kas nozīmē, ka tie var tikt izņemti jebkurā brīdī. Runa ir par summu, kas krietni pārsniedz šā gada valsts budžetu, jeb aptuveni 5,4 miljardiem latu. Pat, ja tikai daļa no šīs summas pamestu Latviju īsā laikā, valstij varētu rasties problēmas ar valūtu rezervēm, nerunājot nemaz par potenciālajiem izdevumiem, kas saistīti ar noguldījumu līdz 100 tūkstošiem eiro garantēšanu. Lieki piebilst, ka uzticība banku sektoram Latvijā ir trausla, un pietiktu parādīties mazām problēmām, lai tās ātri pārtaptu par lielām.

Saprotot šo, kļūst skaidrāks, kāpēc no Latvijas skatu punkta centralizēta eirozonas (un citu mehānismam pievienojušos ES valstu) banku uzraudzība ir nepieciešama. Lai gan vienošanās par vienoto uzraugu neparedz visu Latvijas banku tiešu uzraudzību, valdības interesēs būtu uzstāt, lai Eiropas Centrālā banka uzņemas šo lomu arī pār Latvijas nerezidentus apkalpojošajām vietējām bankām. Uz Eiropas fona šīs bankas, protams, nav lielas, tomēr tās var izrādīties stratēģiski svarīgas. To lielums un darbības veids ir pietiekami nozīmīgi, lai varētu Latvijā radīt nopietnas problēmas. Un problēmas vienā no vienotā uzraudzības mehānisma dalībvalstīm var nozīmēt sākumu lielai ķibelei visā eirozonā.

Līdz ar to ir jādara viss, un pēc iespējas ātrāk, lai ieviestu patiesu banku savienību ar trīs kājām. Ir apsveicami, ka tiks ieviesta stingrāka banku uzraudzība, un vienotais uzraudzības mehānisms ir sākums virzībā uz patiesu banku savienību. Tomēr ķeblis tikai ar vienu kāju nederēs sēdēšanai.

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts (ECR – TB/LNNK)

* * * *

Atslēgvārdi: , , , ,

Atstājiet komentāru