Banku paradīze nav ceļš uz ilgtspējīgu labklājību

4. aprīlis, 2013

Raksts publicēts portālā Delfi.lv 2013. gada 4. aprīlī

“Tumsonīgie skeptiķi pret ‘jauno kursu’,” tā vēl tikai pirms pāris mēnešiem rakstīja kāda nodokļu konsultante par viņasprāt nepamatotajām bažām, ka Latvija varētu pārvērsties par jauno Kipru.

Vēl vairāk, fakts, ka Latvija, pateicoties izmaiņām likumā par uzņēmumu ienākuma nodokli bija spērusi kārtējo soli naudas atmazgātavas statusa virzienā, tika pozicionēts kā kaut kas tāds, uz ko mums atliek nākotnē cerēt. Proti, Latvija nekļūs uzreiz par Kipru, “bet, kungi, ļaujiet taču Latvijai ar kaut ko sākt!”

Par Kipras “veiksmes stāstu” tagad jau ir zināms visiem. No potenciālas problēmvalsts šobrīd tā ir kļuvusi pa eirozonas draudu numur viens. Daudzi gan turpina atgādināt, ka tās ekonomika sastāda vien 0,2 procentus no kopējās eirozonas ekonomikas, un tāpēc problēmas šajā valstī jāuzskata par vētru kafijas krūzē. Šī mazā saliņa Vidusjūrā, uz kuras fona pat Latvija ar savu teritoriju izskatās kā lielvalsts, patiešām nespētu sagraut monetāro savienību. Tomēr es nepiekrītu, ka Kipra, lai arī maza, nav ievērības cienīga. Kipras pieredze sniedz dažas vērtīgas atziņas.

Bezprecendenta gadījums?

Jau labu laiku bija skaidrs, ka Kipras ekonomikas modelis, kas balstās tikai uz banku sektoru un tūrismu vien, nav ilgtspējīgs. Turklāt banku sektors tika uzpūsts tik liels, ka šobrīd sastāda aptuveni 800 procentus no valsts IKP. Pat mazākās problēmas tajā nozīmētu, ka Kiprai būtu jālūdz palīdzība starptautiskajiem aizdevējiem, jo valsts budžets būtu par mazu, lai risinātu problēmas. Milzīgais apjoms depozītu, kurus valsts ekonomika nespēja veiksmīgi absorbēt, tika ieguldīti nekustamajā īpašumā, radot Latvijai labi pazīstamo burbuli (kā rezultātā palielinājās dārdzība valstī), kā arī reinvestēti Krievijā, no kurienes arī cēlās liela daļa šo noguldījumu.

Papildus tam, divas lielākās Kipras bankas — Bank of Cyprus un Cyprus Popular Bank (Laiki) — bija lielos apjomos neveiksmīgi investējušas Grieķijas parādzīmēs. Pēdējās starptautiskā aizdevuma programmas ietvaros zaudējumus lika ciest arī Grieķijas parādzīmju turētājiem, kā rezultātā abas bankas kopumā pazaudēja ap četriem miljardiem eiro. Tiek minēts, ka tad, ja starptautisko aizdevēju “troika” (Eiropas Komisija, Eiropas Centrālā banka, Starptautiskais Valūtas fonds) nebūtu apcirpusi privātos ieguldītājus Grieķijas parādzīmēs, tad abām lielākajām Kipras bankām nebūtu problēmas. Taču uz grieķu parāda rēķina arī peļņa Kipras ieguldītājiem pēdējos gados bija vairāk nekā divas reizes augstāka, nekā ieguldītājiem Vācijas bankās.

Zināmā mērā līdzīgu situāciju arī mēs piedzīvojām 1998. gadā, iestājoties Krievijas finanšu krīzei. Krievijas valsts vērtspapīri pirms tam tika uzskatīti par drošiem un labu peļņu nesošiem, un komercbankām līdz 1998. gada sākumam netika prasīts par tiem veidot uzkrājumus. Pēc Krievijas defolta 1998. gada augustā būtiski cieta Rīgas Komercbanka, kas ar savu agresīvo stratēģiju (kuru atbalstīja arī tās starptautiskais akcionārs – valdību veidota starptautiska finanšu institūcija) noveda gan pie “skrējiena uz banku”, gan pie tās aizvēršanas. Tikai ieguldot Latvijas Bankas, kā arī Komercbankas klientu līdzekļus, to izdevās sanēt un pārdot.

Jāatzīst, ka starptautisko aizdevēju rīcība Kipras krīzes risināšanā ir vērtējama kā stipri viduvēja. Vispirms jau jāsāk ar aizdevuma pirmo versiju, kuras ietvaros ar “nodokli” bija plānots aplikt pilnīgi visus noguldījumus Kipras bankās. Fakts, ka Eiropas Savienībā noguldījumi līdz 100 tūkstošiem tiek pilnībā garantēti, netika uzskatīts par šķērsli. Aizdevēji gan ar pirkstu rādīja uz Kipras prezidentu, kurš it kā esot nācis klajā ar šo ideju, taču atbildību beigās uzņēmās Eirogrupas prezidents Jerūns Deiselblūms.

Tomēr nav pat svarīgi, kurš to izdomāja. Tas, ka šāds plāns vispār tika akceptēts, ir liels traips aizdevēju “troikas” reputācijai. Ja pirms tam varēja dzirdēt, ka bagātie krievi, briestot problēmām Kiprā, sāka jau laicīgi savu naudu sūtīt no valsts ārā, tad tagad banku tukšošanā bija gatavs iesaistīties jebkurš Kipras iedzīvotājs. Līdz ar to “troikas” akcepts šādam pusizceptam plānam nozīmēja, ka Kipras bankas nācās slēgt vismaz uz divām nedēļām. Kipras parlamentā gan par šo (precīzāk, nedaudz modificētu) glābšanas plānu nenobalsoja pat viens deputāts — un labi, ka tā. Šajā sakarā arī liekas dīvaini, ka mūsu premjers Valdis Dombrovskis pasteidzās paziņot, ka “šis Kipras parlamenta balsojums, noraidot starptautiskā aizdevuma programmu, bija kļūda.”

Nākamā un starptautisko aizdevēju tagad jau apstiprinātā aizdevuma versija izskatās taisnīgāka, jo vismaz ar ES regulām garantētie noguldījumi līdz 100 tūkstošiem netiks aplikti ar “nodokli”. Tomēr fakts, ka noguldītājiem vispār liek ciest zaudējumus, eirozonas ietvaros ir kas iepriekš neredzēts. Neoficiāli arī zināms, ka Deiselblūms, lielā mērā savas izteiktās nepatikas pret Kipras prezidentu dēļ, beigās ticis atstumts malā no sarunām par aizdevumu valstij.

Pēc aizdevuma programmas pieņemšanas Deiselblūms pat izteica eirozonas ziemeļvalstīs politiski populāru domu, ka Kipras glābšanas modelis varētu kļūt par tādu kā šablonu nākotnē, lai tikai pāris stundas vēlāk (kad finanšu tirgi jau bija panikā) oficiāli paziņotu tieši pretējo — ka “Kipra ir īpašs gadījums”. Lai saspringumu mazinātu, to nācās atkārtot gan ECB, gan EK pārstāvjiem. Iespējams, ka daudzu agrāk izteiktā skepse, ka varbūt par Eirogrupas prezidentu nevajadzēja izvēlēties kādu, kurš pirmo reizi ir ministra amatā, un arī tad tikai pāris mēnešus, ir izrādījusies pamatota.

Dramatiski aizdevuma nosacījumi

Bet, atgriežoties pie paša aizdevuma noteikumiem, jābaidās, ka noguldītāju iesaistīšana nemaz nedos plānoto labumu. Lai gan pārāk tieši tas netika afišēts, viens no nosacījumiem Kipras glābšanas plānā bija, ka bagātajiem krieviem arī jāuzņemas daļa sāpju. Ar “nodokli” noguldījumiem virs 100 tūkstošiem jeb ar šo noguldījumu daļēju konfiscēšanu bija plānots panākt tieši to. Tomēr gaidāmais rezultāts var izrādīties nedaudz citādāks. Presē jau var lasīt, ka izveicīgie bagātnieki un pretimnākošie baņķieri jau atraduši juridiskos caurumus un, neskatoties uz to, ka bankas bija slēgtas, tik un tā pamanījušies naudu izvest ārā. Protams, visiem tas tā nesanāca, bet šis un citi apstākļi liek zinātājiem izteikt pieņēmumu, ka Kiprā palikušie noguldījumi, kas pārsniedz 100 tūkstošus, varētu beigās tikt apcirpti par visiem 80 procentiem — kas nozīmē, ka arī daudzi godīgi kiprieši, kas savus mūža ieguldījumus turējuši bankās depozīta vai privātās pensijas formā, tiks izputināti.

Kipras glābšanas plāna adekvātumu liek apšaubīt arī citas norises. Piemēram, lai arī Kipras bankas kopš pagājušās ceturtdienas ir vaļā, ieviestā kapitāla kontrole nozīmē, ka ļaudis un uzņēmumi tik un tā netiek klāt lielākajai daļai savas naudas. Šo ierobežojumu dēļ ekonomika Kiprā ir teju apstājusies. Lai gan oficiāli taupības pasākumi valstī vēl tikai tiks izstrādāti un ieviesti, ierobežotā naudas aprite nozīmē, ka “de facto” tie jau ir spēkā. Ja vēl nesen Eiropas Komisija prognozēja, ka Kipras IKP šogad kritīsies par 3,5 procentiem, tad tagad jācer, ka ekonomikas lejupslīde nepārsniegs 10 procentu atzīmi.

Kapitāla kontrole par sevi ir kas līdz šim neredzēts eirozonā, un, lai arī to pagaidām oficiāli paredzēts īstenot ne ilgāk kā mēnesi, ir labi zināms, ka tikt no tās vaļā var izrādīties daudz grūtāk, nekā sākumā iecerēts. Piemēram, Īslande to “īslaicīgi” ieviesa 2008. gadā, bet tā ir spēkā vēl joprojām. Bet, kamēr Īslandei ir pašai sava valūta, Kipra ir tikai viena no eirozonas valstīm. Fakts, ka eiro Kiprā vairs nav tas pats, kas eiro Vācijā, ir dziļā pretrunā ar pamata ideju, kāpēc šī valūta vispār tika ieviesta.

Vācijas ietekme

Bažas rada arī atziņa, ka pašreizējais aizdevuma variants pēc būtības neatrisinās Kipras finanšu problēmas. Par oficiālo iemeslu, kāpēc Kiprai neaizdeva vairāk naudas par pašreiz apsolītajiem 10 miljardiem, bija fakts, ka citā gadījumā tās parāds pieaugtu līdz tādam līmenim, kurš vairs nebūtu atmaksājams. Tomēr arī aizdevuma ietvaros valsts parāds jau pavisam drīz sasniegs 120 procentus pret IKP, un arī tas ir daudz par augstu, lai cerētu, ka valsts varēs drīzumā veiksmīgi atgriezties finanšu tirgos. Īstais izskaidrojums aizdevēju skopumam pret Kipru drīzāk saistīts ar faktu, ka Vācijā tuvojas vēlēšanas un tās kanclerei Angelai Merkelei būtu grūti izskaidrot vēlētājiem, kāpēc viņu grūti nopelnītā nauda kārtējo reizi aizdota slinkajiem dienvidniekiem. Tomēr, lai arī 5,8 miljardu ietaupījums uz noguldītāju rēķina var pasargāt Merkeli no sagrāves vēlēšanās, eirozonai kopumā tas Kipras banku saistību pret ECB dēļ vien izmaksās vismaz piecas reizes vairāk.

Aizdevums Kiprai bija lielā mērā Vācijas izdomājums. Šoreiz pat ECB pārstāvis “troikas” sastāvā bija tās valdes loceklis, vācietis Jorgs Asmusens, nevis ECB prezidents itālis Mario Dragi, kā līdz šim ierasts. Zināms arī, ka par Kipras aizdevuma noteikumiem nebija vienprātības. Tā Luksemburgas ārlietu ministrs Žans Aselborns nesen pamanījās aizrādīt Vācijai, ka tā cenšas savas idejas uzspiest pārējām valstīm. Luksemburgas satraukums gan kļūst saprotamāks, ja ņem vērā, ka tās banku sektors ir veselas 22 reizes lielāks nekā valsts IKP.

Vācijas attieksme gan var mainīties, un tai līdzi arī situācija Kiprā. Pēdējās ziņas liecina, ka ietekmīgs vācu biznesa lobijs ir sācis spiediena kampaņu uz valdību ar vēsti – nebojājiet mūsu biznesa attiecības ar Krieviju, kas pati šobrīd vēl nav pilnībā noformulējusi savu attieksmi pret notiekošo. Pašlaik šī reakcija atgādina viegli rūcošu un asti kustinošu lauvu. Varam tikai minēt, kas līdzīgā situācijā notiktu Latvijā, un kā rīkotos “lauva”, ja pie mums kādas Krievijas noguldītāju vidū populāras bankas glābšanai tiktu piemērots Kipras modelis.

Kipras pieredze – mācība Latvijai

Ir pilnīgi saprotams, ka eirozonai un ES kopumā ir jāatrod veids, kā pārraut tik daudzu valstu (arī Latvijas) ekonomikai graujošo saikni starp privātu banku problēmām un nepieciešamību tās glābt par nodokļu maksātāju naudu. Taču dažādu eksotisku risinājumu vietā eirozonai būtu stingri un pēc iespējas ātrāk jāvirzās uz patiesu banku savienību. Iespējams, par problēmām Kiprā mēs nemaz nedzirdētu, ja darbotos vienotais eirozonas banku uzraugs. Savukārt, ja problēmas rastos, iecerētā vienotā noregulējuma mehānisma pārstāvji varētu, neņemot vērā konkrētu valstu savtīgās vēlmes, pieņemt tādu lēmumu, kāds ir izdevīgs eirozonai kopumā. Ja pastāvētu kopīgs eirozonas noguldījumu apdrošināšanas fonds, tad Kipras valdībai būtu lielākas manevrēšanas iespējas attiecībā uz turpmāko budžetu veidošanu. Savukārt Eiropas Stabilitātes mehānisms (ESM) varētu tieši veikt Kipras banku rekapitalizāciju.

Tajā pašā laikā Kipras pieredze ir kārtējais atgādinājums Latvijai. Ja vēl pirms kāda laika par to, ka nerezidentu noguldījumu apjoms sāk apdraudēt mūsu valsts ilgtermiņa finanšu stabilitāti, brīdināja tika SVF un EK, tad tagad starptautiskās preses publikācijās par Kipras krīzi cita starpā tiek pieminēta arī Latvija un mūsu banku sektors. Un, lai arī daudzi gribētu cerēt, ka valdība, Latvijas Banka un FKTK sāks šo problēmu beidzot uztvert nopietni, nekas daudz par to pagaidām neliecina. Vēl nesen LB prezidents Ilmārs Rimšēvičs adresēja vēstuli ECB prezidentam Dragi un ES monetāro lietu komisāram Oli Rēnam, kurā viņš centās kliedēt bažas par to, ka Latvija ir nākamā Kipra.

Protams, jāpiekrīt, ka Latvijā banku sektors nav tik liels cik Kiprā, tomēr arī Kiprā visās bankās problēmas nesākās vienlaicīgi. Kā atceramies no pašmāju pieredzes, 2008. gadā pietika, lai problēmas sāktos Parex bankā, kad ātri vien tika iedragāta uzticība Latvijas banku sistēmai kopumā. Tāpat jāsaprot, ka arī it kā izolētas problēmas attiecīgās bankās tik un tā var iedragāt valsts budžetu, kā arī valsts potenciālo maksātspēju.

Nerezidentu noguldījumu sakarā arī jāpiemin Kipras pieredze ar Krieviju. Lai gan Kipra cerēja, ka tāpēc, ka krievu nauda ir valstī, Krievija nāks pretī, atvieglojot jau paņemtā aizdevuma nosacījumus vai pat izsniedzot jaunu, realitātē vienīgā patiesā Krievijas interese bija savu naudu no Kipras dabūt prom pēc iespējas ātrāk. To vajadzētu paturēt prātā tiem, kas uzskata, ka krievu kapitāls Latvijā nevar radīt nekādas problēmas.

Visbeidzot, Latvijas nodokļu maksātājiem vajadzētu saprast, ka pa tad, ja banku bizness ar nerezidentu depozītiem nes labu peļņu saujiņai uzņēmēju, kas ap šo biznesu grozās, visai pārējai sabiedrībai no tā labuma nav nekāda. Taču, ja šo biznesu piemeklēs problēmas, pirmie, kuriem par to nāksies maksāt, kārtējo reizi būs nodokļu maksātāji — kaut vai caur kārtējiem taupības pasākumiem valstī.

Uz pozitīvās nots – Latvija vēl joprojām nav Kipra. Un jācer arī, ka tā nekad nekļūs par Kipru ar visām no tā izrietošajām sekām. Savukārt “tumsonīgie skeptiķi” ir drīzāk tie, kuri cer, ka Latvija ar “jauno kursu” uz banku paradīzi var ilgtspējīgi un pārliecinoši celt savu labklājības līmeni.

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts (ECR – TB/LNNK)

* * * *

Atslēgvārdi: , , , ,

Atstājiet komentāru