Quo vadis, Europa?

4. oktobris, 2011

Raksts publicēts portālā Ir.lv 2011. gada 4. oktobrī

Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu savās oficiālajās uzrunās reti kad lieto tiešu valodu, neslēpjoties aiz diplomātiski pareizām frāzēm un eirobirokrātijas žargona. Taču viņa standarta uzruna Eiropas Parlamentā par situāciju ES pagājušajā trešdienā izrādījās neierasti skarba. „Tā bija ilūzija uzskatīt, ka mums var būt kopēja valūta un vienots tirgus, saglabājot atšķirīgu dalībvalstu pieeju ekonomiskajai un budžeta politikai. () Eiropas Komisijai ir jāpiešķir lielākas pilnvaras, piedāvājot un izvērtējot pasākumus, kas būtu jāveic dalībvalstīm. Būsim godīgi, to valdības pašas to nespēj izdarīt. Nedz arī tas ir izdarāms sarunu ceļā starp valdībām”.

 Divas dienas pirms EK prezidenta uzrunas tikpat neierasti tiešs savos izteikumos bija ASV prezidents Baraks Obama, atzīstot, ka, „viņi [Eiropa] piedzīvo finanšu krīzi, kas biedē visu pasauli, un mēģina uzsākt atbildīgu rīcību, taču šī rīcība nav bijusi ne tuvu tik ātra, kā vajadzētu”.

 Skarbām runām šoreiz ir pamats, kas tālu pārsniedz iespējamos eirozonas perifēro valstu bankrota draudus, ar ko bieži asociējas šībrīža ekonomiskās problēmas. Ievērojot faktisko ekonomikas stagnāciju eirozonā un ASV, aizvien pieaugošo finanšu tirgu neuzticību atsevišķām valstīm un globālajai izaugsmei kopumā, kā arī eirozonas valstu politisko nespēju nākt klajā ar ātriem un konkrētiem risinājumiem situācijas uzlabošanai, pazīstamais ekonomists Nuriels Rubini uzskata, ka pastāv 50% iespējamība atkārtotai jeb dubult W veida recesijai.

 Diemžēl konkrētu makroekonomisko soļu speršanu situācijas ātram risinājumam kavē situācijas izmantošana politisku apsvērumu labā vai pieturēšanās pie ideoloģizētiem uzstādījumiem. Pirmkārt, tā ir eirozonas „pareizo” valstu, galvenokārt, Vācijas nevēlēšanās pietiekamā apmērā piedalīties eirozonas glābšanā, jo „mums taču nav jāmaksā par slinko grieķu u.c. izlaidīgo dzīvesveidu”. Otrkārt, visa veida Eiropas federālistu atmošanās nu jau ar Ž.M. Barrozu priekšgalā, situāciju vienpusēji traktējot kā nepietiekamas ES politiskās integrācijas sekas. Un, galvenokārt, – jauns ultrakonservatīvas ekonomiskās politikas vilnis, par panaceju uzskatot strauju budžeta deficīta samazināšanu un valdības institūciju atturēšanos no pienācīgas ekonomikas stimulēšanas.

 Šo skatījuma veicina nepareiza esošās krīzes tikai kā parādu krīzes izpratne. Protams, daudzas valstis ir dzīvojušas pāri saviem līdzekļiem, uzkrājot ievērojamus parādus, taču situāciju bezdibeņa malā ir novedis ne tik daudz parāda apjoms, cik totāls neuzticības trūkums finanšu tirgos, kas ceļ aizņēmumu procentu likmes, ierobežo kreditēšanu un līdz ar to naudas līdzekļu apjomu jau tā stagnējošajai ekonomikai. Un, šādā situācijā uzstādījums par līdzekļu taupīšanu un stingru monetāro politiku no valsts puses situāciju tikai padara sliktāku. Varbūt, ka teorētiski Latvijas kā ekonomiski niecīgas un atvērtas valsts ceļš caur fiskālo konsolidāciju (kas gan prasīja pāris simtu tūkstošo iedzīvotāju izceļošanu, ārkārtīgu IKP kritumu un bezdarba pieaugumu) bija pareizs, taču diezin vai mūsu premjeram Valdim Dombrovskim vajadzētu braukāt pa pasauli, nākot klajā ar tādiem apgalvojumiem kā „eirozonas vienīgais glābiņš ir taupības pasākumi”. Protams, ilgtermiņā Eiropai vajadzēs pārdomāt savu pārlieku dāsno sociālo politiku un sākt piekopt taupīgāku dzīvi, taču uz jaunas recesijas bezdibeņa malā strikta fiskālā un monetārā politika ekonomikas vilcējos – lielajās valstīs, kā ASV vai Vācija – var izrādīties pēdējais izšķirošais grūdiens.

 Kā uzskata N. Rubini un vēl virkne ekonomistu, pareizā rīcība no rietumu vadošo lielvalstu puses būtu sekojoša:

1)      Valstīm, kas nav zaudējušas tirgus uzticību – ASV, Vācijai Lielbritānijai – vajadzētu pielietot īstermiņa fiskālos stimulus, ilgākā termiņā orientējoties uz sabalansētu budžeta politiku;

2)      Lielvalstu un eirozonas centrālajām bankām vajadzētu aktīvāk veikt „kvantitatīvo atvieglošanu” (quantitative easing) jeb naudas drukāšanu ekonomikas iekustināšanai. Eiropas Centrālajai bankai (ECB) papildus vajadzētu veikt bāzes procentu likmju samazināšanu, kā arī palielināt savu kā „pēdējā aizdevēja” lomu, vēl aktīvāk iepērkot tirgus neuzticību iemantojušo eirozonas valstu obligācijas. Kā uzskata N. Rubini, bažas par ārkārtīgu inflācijas pieaugumu šādas rīcības rezultātā nav pamatotas, jo ekonomikas atrodas pārlieku depresīvā stāvoklī.

3)      Tā kā krīzi padziļina milzīgais savstarpējo parādu apjoms, gan valdībām, gan bankām būtu jāķeras pie daļējas parakstu restrukturizācijas jeb norakstīšanas. Pretējā gadījumā, parādiem apkrautās valstis nekad nespēs atdzīvināt savu ekonomiku, bet turpinās slīgt aizvien dziļākā recesijā un parādos.

Protams, eirozonā izpratne par nepieciešamību recesijas novēršanai piekopt „vaļīgāku” monetāro politiku, spēcīgākajās valstīs – stimulējošāku fiskālo politiku un daļēju parādu norakstīšanu – pieaug. Ir parādījušās idejas par eirozonas glābšanas fonda – Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta (European Financial Stability Facility) – audzēšanu no 440 miljardiem eiro līdz 2 triljoniem eiro, ECB veiktu EFSF obligāciju uzpirkšanu, šim nolūkam drukājot naudu pēc ASV „quantitative easing” principa; Grieķijas parādu norakstīšanu par 50% u.t.t. Cits jautājums – vai šīs un citas iniciatīvas netiks noraidītas politisku iemeslu dēļ vai ietērptas tik smagā „bagāžā” kā, piemēram, eirozonas fiskālā ūnija, kas prasītu ilgstošu pastāvošo ES līgumu izmaiņas procedūru.

 Vai Latviju skars šis otrais krīzes vilnis un kad tas nāks? Skaidrs, ka skars, jo 73% no Latvijas eksporta iet uz ES valstīm. Un, lai arī banku sektora īpašnieki Latvijā galvenokārt ir ārpus eirozonas, taču to nepārprotama sasaiste ar eirozonas finanšu tirgu nav arguments par labu “miera ostas” statusam. 

Kad tas varētu nākt un vai tas nebūs ar cunami spēku? Ja ES līderi būs gatavi upurēt savas politiskās karjeras un rīkosies ātri un pārliecinoši, atgūstot finanšu pasaules uzticību par zaudējumu samērību, ko tai būs jācieš, tad cunami nebūs, bet dzīves kvalitātes līmenis varētu Eiropā kristies ne tikai latviešiem, grieķiem un portugāļiem, bet arī tiem, kas finansē šos parādus. Un laiks šādai kontrolētai krīzei, kad varētu sagaidīt pieprasījuma kritumu Eiropā, visdrīzākais, būs nākamā gada sākums, kad Eiropas ekonomiku noteicošo  valstu taupības budžeti sāks darboties. 

 Ko šajā situācijā darīt Latvijai? Pirmkārt, droši vien neaicināt uz „jostu savilkšanu” ES lielvalstis, patēriņa kritums kurās smagi ietekmētu uz eksportu balstīto Latvijas tautsaimniecību. Otrkārt, turpināt kursu uz eiro ieviešanu, kas uzlabo Latvijas uzticību investoru acīs, nodrošinot lētākus kredītus mūsu ekonomikas attīstībai. Un, treškārt, gatavoties ļaunākajam 50% iespējamajam scenārijam ar ievērojamu tradicionālo eksporta tirgu sarukumu vai pat pilnībā jaunu starptautisko situāciju ar sabrukušu eirozonu un ES atgriešanos pie daudzvalūtu sistēmas. Piemēram, dodot garantijas mūsu eksporta uzņēmumiem (un eksporta apjoms nu jau pārsniedzis 40% no IKP) nopietnam atbalstam īstermiņa eksporta tirgu zaudēšanas gadījumā. To, ka šāda taktika ļauj ekonomikai ātrāk atkopties, liecina Vācijas piemērs krīzes pirmajā vilnī.

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts (ECR – TB/LNNK)

* * * *

Atslēgvārdi: , , , ,

Atstājiet komentāru