Ir – Zīle: labāk esmu malā

18. augusts, 2011

Intervija publicēta žurnālā un portālā “ir” 2011. gada 18. augustā. Autore Indra Sprance

VL-TB/LNNK līderis intervijā par partijas atrašanos krustcelēs

Pirms neilga laika jaunveidojamā partija – Nacionālā apvienība “Visu Latvijai”-”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK paziņoja, ka tās premjera amata kandidāts nebūs vis ilggadējais “tēvzemiešu” līderis Roberts Zīle un pat ne bijusī Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītāja Žanete Jaunzeme-Grende, kā Saeimas kuluāros tika mēļots, bet gan bijušais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš. Par to, kas notiek Nacionālajā apvienībā un vai ar to savu nākotni saista līdzšinējais TB/LNNK priekšsēdētājs Roberts Zīle, Ir.lv intervija ar politiķi. 

- Kāpēc Nacionālās apvienības premjera amata kandidāts ir Gaidis Bērziņš, nevis jūs, ar kuru nosacītā priekšgalā apvienība pērn veiksmīgi startēja vēlēšanās un kuplā pulkā pirmoreiz Saeimā iesoļoja “vislatvieši”?

Tur ir vairāki iemesli. Pats galvenais ir, ka esmu divreiz startējis uz Eiropas parlamentārieša pozīcijām – 2006.gadā un 2010.gadā. Domāju, ka situācija bija tāda – bija jānāk kādam citam, jo es tomēr periodā līdz 2014.gadam gribu vairāk koncentrēties uz Eiropas Parlamenta lietām un loģiski būtu, ja nāktu kāds cits. Gaidis Bērziņš neapšaubāmi bija pieredzējušākais no tiem, kas tur bija – [viņam ir] divu gadu valdības pieredze, gan arī pirms tam viņam ir politiskā karjera. Es domāju – tā situācija bija nepieciešama. Es pats to ieteicu.

- Kādā lomā jūs sevi redzat turpmāk šajā jaunajā – apvienotajā partijā?

Ļoti izšķirīgi ir tas, kā izdosies vēlēšanas un vai izdosies iekļūt valdībā. Mēs vairāku iemeslu dēļ pagājušā gadā neiekļuvām valdībā, lai gan Valdis Dombrovskis pilnīgi patiesi mūs vēlējās valdībā. Mēs ilgstoši runājām, gandrīz katru dienu. Ja ne katru dienu, tad telefoniski valdības veidošanas laikā katru dienu, un tomēr neizdevās iekļūt valdībā. Nacionālai apvienībai vēlreiz palikt opozīcijā – neslēpsim, situācijā, kas ir pēc Norvēģijas notikumiem, tas nozīmētu ilgstoši palikt opozīcijā. Es pat pieņemu, ka varbūt ne visi jūtas, ne visiem ir vēlme pašiem strādāt valdībā.. es domāju, no jaunākajiem cilvēkiem.

- Ko jūs domājat ar Norvēģijas notikumu ietekmi, kā tieši tas var atstāt iespaidu uz Nacionālo apvienību?

Visā Eiropā pēc Norvēģijas notikumiem daudz kas ir mainījies. Bija neveiksmīgs “twitter” ieraksts, kas sacēla varbūt pārspīlētu reakciju, bet katrā ziņā nebija nepatiess. Jānis Iesalnieks izdarīja secinājumus, nestartē vēlēšanās un atkāpās no valdes. Tas ir nepieciešamais minimums šajā situācijā, bet es nešaubos, ka tie, kas negrib redzēt mūs valdībā pie koalīcijas sarunām, nepārprotami šo izmantos

- Toreiz, kad jūs nepaņēma valdībā, tika minēti dažādi argumenti. (Pārtrauc)

Repatriācijas programmas un visādas citādas lietas.

- Nē, ne tikai. Vēlēšanu naktī dziedātā dziesma “Mēs sitīsim tos utainos”, priekštats par “Visu Latvijai!” kā pagaidām neprognozējamiem cilvēkiem. Tad, jūsuprāt, tas viss ir pagaisis?

Es ļoti gribu redzēt, kā šīs vēlēšanas notiks. Vai notiks līdzīgi notikumi kā pagājšgad, kad, teiksim, Zemgales saraksts tika apgriezts pilnīgi otrādi (ar plusiem un mīnusiem – red.). Neviens man nevar pateikt, ka tā ir vienkārši vēlētāju atriebība visiem “tēvzemiešiem”, savukārt visiem “vislatviešiem” [likti plusi].. Katrā ziņā, ja tas vēlreiz atkārtosies, tad es, protams, redzu to ainu, ko es negribētu – tādā gadījumā šis spēks aiziet ārpus “mainstream”, angliski žargonā runājot, tas ir par tādu, kurš visdrīzāk valdībā netiek nekad. Es nesaku, ka tādi politiskie spēki nav vajadzīgi, bet neredzu īsti savu ceļu tajā.

- Jūs varētu pamest šo partiju?

Nē, es negribētu pārsteigties. Domāju, ka mums vēlēšanās ir jānostartē labi, jāmēģina tikt valdībā. Tas ir uzdevums Nr.1. Ar labu sastāvu, kvalitatīvu Saeimas frakciju arī.

- Vai es pareizi sapratu, ka jūs “vislatviešu” galu vērtējat kā samērā… (Pārtrauc)

Nē, mēs visi esam ļoti dažādi.

- Kuri tad ir tie?

Es domāju, ka Raivis Dzintars ir ļoti perspektīvs politiķis, viņa līdzsvarotā pieeja, domāju, ir daudz ko palīdzējusi “Visu Latvijai!”, lai tā būtu tik tālu, cik viņi ir tikuši. Ja viņš iegūs pozīcijas pieredzi, kas ir pilnīgi citādāka nekā opozīcijas pieredze, un ja viņš, to iegūstot, neapdedzināsies. Ņemot vērā, ka viņam tagad laikam ir 29 gadi, domāju, ka viņam ir ļoti liela perspektīva.

- Kuri tad ir tie politiķi, kuri nav prognozējami?

Es nesaukšu.

- Kādai “tēvzemiešu” un “vislatviešu” proporcijai tad vajadzētu būt nākamajā Saeimā?

Tas jautājums nav tik vienkāršs. TB/LNNK arī pēdējā laikā ir ļoti mainījusies, ļoti daudzi no vecbiedriem vairs nav mūsu biedri. Patīk vai nepatīk – tā vairs nav tā pati “Tēvzemei un Brīvībai”, kas bija. Līdz ar to – man nav tik svarīgi, no kuras partijas nāk tie cilvēki, bet svarīgāk ir – vai viņi ir orientēti uz aktīvu darbu, atbildības uzņemšanos. Tādi kā Einārs Cilinskis, kas ilgus gadus ir bijis TB/LNNK biedrs. Vai tie ir tādi cilvēki, kas ir kādā jomā profesionāļi, grib kļūt par tādiem un ir gatavi uzņemties atbildību par nozari, varbūt par kaut ko vēl vairāk, vai arī viņi ir vairāk orientēti uz populāru politiku, kas vienmēr vieglāka ir opozīcijā. Tas man ir tas šķirklis.

- Jūs atteicāties šos cilvēkus nosaukt. Varbūt varat atklāt bažas, kas varētu noiet greizi šo cilvēku izpildījumā?

Tas indikators ir tas, ka politika ir tāda, ko pirms kāda laika bija definējis “Saskaņas centrs”. Ka īstie politiķi tiek ievēlēti Saeimā, un viņi aicina profesionāļus valdībā un tad skatās, kā viņi strādā – ja slikti strādā, tad viņus maina. Tā nenotiek. Ja jūs esat valdībā, tad ir jābūt politiķim. Ir aglosakšu sistēma, kurā jūs nevarat kļūt par ministru, nebūdams ievēlēts. Eiropā ir, protams, arī citas attiecības, kad vari būt par premjeru kā Francijā, pats nebūdams nemaz ievēlēts, bet es gribētu tomēr redzēt, ka Latvijā tie, kuri ir politiskie līderi, arī uzņemas atbildību un iet valdībā un strādā. Un partija viņus aizstāv grūtajā darbā tiktāl, cik ir iespējams, cik ir pareizs kurss.

- Šobrīd ir sajūta, ka pats esat pagājis malā.

(Smejas) Nē, es nenoskatos no malas, bet es šajā brīdī apzinos, ka labāk esmu malā.

- Kapēc? Vai jums nav atbildības par “tēvzemiešu” galu?

Man ir atbildība, tāpēc arī Gaidis Bērziņš ir premjera amata kandidāts. Jo, ja jūs turat ilgus gadus uz vienu līderi – nu, negribu sevi izcelt, bet tā tas diemžēl iekrita pēdējos gadus “Tēvzemei un Brīvībai” situācijā -, tad tā ir vienīgā iespēja iegūt jaunus cilvēkus. Daži no tiem, kurus uzskatīju par perspektīviem – Strods, Kaspars Gerhards, Normunds Broks, ļoti daudzi cilvēki, kurus mēģināju ievilkt.., bet joprojām neredzu citu iespēju, kā papildināt ar tiem redzamajiem politiķiem to piramīdas bāzi, citādi tā apgāžas.

- Referenduma dienā notika VL un TB/LNNK kongress. Vai ar to noslēgsies nacionālo spēku konsolidācija?

Nezinu. Es pats, protams, redzu mazliet citu kursu šai situācijai. Tomēr redzu Latvijas politiskajā spektrā maksimums trīs vai četras, nu, četras [partijas], kuras ir Saeimā. Tās tagad ir piecas vai sešas. Tiešām redzu daudz lielāku iespēju [konsolidēties] – ne izteikti uzsvērtu nacionālismu, tā ir tikai viena no pazīmēm. Lai tas ir nacionāli konservatīvais, turklāt konservatīvais bieži vien ir arī ļoti liberāls spēks savā ziņā, jo tas atzīst personības brīvības mūsdienu Eiropā. Līdz ar to es redzu plašas partijas ar dažādiem flangiem iekšienē, kas cīnās par varu. Ja jūs norobežojat vienu pazīmi un izveidojat spēku, kas pārstāv 10% -, vai tas ir vajadzīgs. Tās varbūt ir nišas, politiskās grupas kā “zaļie”, piemēram, Eiropā.

- Bet tieši nacionālais jautājums ir galvenais, kas vieno TB/LNNK un “Visu Latvijai!”.

Es jums piekrītu, bet nekad, kopš nokļuvu TB/LNNK vadībā – es visu laiku centos attīstīt otru pazīmi – arī sociālekonomiski atbildīgu politiku, kas bija ārkārtīgi grūti. Kaut cik tas izdevās, bet, zaudējot vairākus cilvēkus, kas to spēja nest arī publiski. Ne tikai es viens pats. Pēc šīs apvienošanās, zinot “Visu Latvijai!”, to, kas tiem vadošākajiem cilvēkiem ir “backgraundā” – (Zīle atvainojas par žargonu), viņiem nav šis te. Līdz ar to viņi ir orientēti uz citām aktivitātēm, citām interesēm, ņemot vērā viņu izglītību.

- Tas viss ir pazudis.

To ir grūti noturēt, ja nav cilvēku. Raivis Dzintars diezgan atklāti saka – viņš tik labi neorientējas, viņš man šad tad ir prasījis lietas, kad viņam jāiet uz svarīgām diskusijām, kas ir ļoti cienījami un labi. Bet ir skaidrs, ka no viņa nevar prasīt, lai tā būtu viņa galvenā aktivitāte. Bet, nu, labi – tas trūkst vienam, bet ir jābūt kaut kādam redzamam lokam no aktīvākajiem politiķiem, kas to nes. Ja tas tā nav, to mākslīgi nevar izdarīt.

- Palikuši ir tikai tukši lozungi?

Nav tukši lozungi, nē, tas, ko dara izglītības, jaunatnes politikā, starp citu – nodarbinātības likumā, es domāju, ka tās ir ļoti pareizas lietas, ko frakcija ir darījusi.

- Jā, bet vai tie jautājumi var būt vienīgais, kas ir partijai?

Man liekas, ka politiskajam spēkam tas nevar būt vienīgais. Tur es jums piekrītu, tāpēc tas mans redzējums ir – ja jūs vaicājāt, vai tās ir nacionālo spēku konsolidācijas beigas, tad domāju, ka nē. Tas ir tikai sākums. Ja tās ir beigas, tad tas nav īsti tas, ko gribu redzēt.

- Ja vēlēšanu rezultāts nebūs veiksmīgs apvienībai, tad jūs pieļaujat šķelšanos vai citu spēku veidošanos?

Citu veidošanās vienmēr var notikt, šķelšanās – domāju, ka nē. Jo kam un ko šķelt.

- Atpakaļ?

Nu priekš kam, ko jūs! Politiskās partijas var ienākt, ja var noformulēt kādu vienotu platformu, kur ir tie cilvēki, kas grib būt politiski aktīvi un viņiem ir ko piedāvāt, un viņi redz kādu kopsaucēju. Tas ir politiskās partijas ietvars. Ja viņi nevar noformulēt un tas neveidojas, tad tās vienkārši nav. Savukārt, ja rodas augsne un to var izveidot, tad redzu vienu no ainām [šādu] – ja ir tā, ka valdību veido “Saskaņa”, “Vienotība” un Zatlera Reformu partija, bet Nacionālā apvienība un ZZS, pēc šodienas socioloģiskās aptaujas rezultātiem, nonāk opozīcijā, tad opozīcija daudzos apsektos ir vāja. Patīk vai nepatīk, bet Nacionālajai apvienībai nav profesionālas kritikas lielā spiedienā pret valdību par sociāli ekonomiskiem jautājumiem. Un ZZS, es domāju, vispār nevarētu strādāt opozīcijā (smejas). Līdz ar to tur objektīvi prasās spēks, kas var kaut vai ārpus parlamenta kritiski pieiet tiem darbiem, ko viņi darīs trīs gadus.

- Kas, jūsuprāt, varētu ieņemt šo nišu?

Es tikai izteicu minējumu, ka tā tas varētu būt. Tur varētu būt cilvēki, kas vienu vai otru apsvērumu pēc tagad negāja politikā, un es zinu, ka arī mums bija sarunas ar vairākiem cilvēkiem par iespējamu aktīvu darbību Nacionālās apvienības ietvaros. Tas nav izdevies, bet domāju, ka viņi gribēs būt politiski aktīvi, viņiem aizmugurē ir liela pieredze un laba izglītība.

Tas ir ne tikai nacionālajā nišā, var ienākt vesela virkne jaunu politiķu, kurus mēs nepazīstam. Caur Zatlera partiju, piemēram. Redzēsim, kas no tā visa iznāks, kad sāksies pirmie izaicinājumi, grūtības, strādājot valdībā. Tur būs politiskās mīnas, uz kurām dažs uzsprāgs, dažs izdzīvos, dažs būs neapmierināts un varbūt pilnīgi pamatoti neapmierināts. Es domāju, ka ārkārtas Saeimas vēlēšanas samaisīja šo katlu. Vislabāk par šo te trīs oligarhu iznīcināšanu ar šīm vēlēšanām pateica Vaira Vīķe-Freiberga – oligarhi nav tikai trīs un nav viņi visi latvieši.

* * * *

Atslēgvārdi: , ,

Atstājiet komentāru