Mīts par strukturālo bezdarbu

13. aprīlis, 2011

Raksts publicēts portālā Delfi.lv  2011. gada 13. aprīlī

Krīzes laikā gan Latvijas, gan Eiropas līmenī politiski bieži tiek izspēlēta kārts par strukturālo bezdarbu, kad darba ņēmēju prasmes neatbilst darba devēju prasībām, kā galveno augstā bezdarba līmeņa cēloni. Patiesība gan nav tik vienkārša.

Attiecībā uz Latviju, vispirms ir vērts noskaidrot reālo bezdarbu valstī un tā izmaiņas, sākoties krīzei. Par pirmskrīzes laika pēdējo posmu var uzskatīt 2008. gada 3. ceturksni. Tolaik bezdarbs ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā bija 7.5% (1),  savukārt pašlaik, lai arī zemāks nekā pirms pāris mēnešiem, tas joprojām sasniedz 14.4% atzīmi (2).  Līdz ar to bezdarbs joprojām ir par 7% jeb aptuveni 80,000 augstāks nekā pirmskrīzes periodā. Vai tiešām iespējams, ka kaut vai daļa no šiem ļaudīm kļuvusi nederīga darba devējiem?

Arguments par to, ka uzņēmumi aktīvi meklē jaunus darbiniekus, vienalga, vai spējīgi tos atrast vai nē, ir maldīgs. Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) ir reģistrētas tikai 2,441 jaunas darba vietas, kamēr bezdarbnieku skaits pārsniedz 163 tūkstošus!(3) Pat ja katra vakance tiktu aizpildīta, kas ir pilnīga neiespējamība pēc ekonomikas likumiem, vismaz 161 tūkstotis joprojām būtu bez darba un procentos izteiktais bezdarbs nesamazinātos pat par vienu procentu! Citādi rēķinot, iznāk, ka 67 cilvēki pretendē uz vienu un to pašu vakanci.

Kvalificētu darbinieku meklējumos

Pievēršoties argumentam, ka darba devēji nespēj atrast kvalificētus darbiniekus, ir vērts paskatīties uz publiski pieejamo informāciju. Pēdējie NVA dati par nodarbinātību pa profesijām, apkopoti pagājušā gada beigās, apliecina, ka bezdarbs nav saistīts ar strukturālām pārmaiņām. Vislielākais reģistrēto bezdarbnieku skaits bija tādās profesijās kā palīgstrādnieks, mazumtirdzniecības veikala pārdevējs, apkopējs, automobiļa vadītājs, sētnieks, pavārs un apsargs jeb profesijās, kuras neprasa ļoti specifiskas zināšanas, bet ir neaizstājamas un līdz ar to nevar tikt saistītas ar ekonomikas pārorientēšanos (4).  Proti, vienalga vai uzņēmums piegādā preci pašmāju patērētājiem vai nu jau pārorientējies uz ārzemju tirgiem, apkopējs un apsargs tajā būs vajadzīgs tik un tā. Līdz ar to patiesība ir tieši pretēja — pieprasījuma kritums pēc iepriekšminētajiem profesionāļiem ir saistīts ar ekonomikas kritumu kopumā. Arī NVA pārskati to apliecina — darba devēju visbiežāk minētie iemesli darbinieku skaita samazinājumam ir tieši darbinieku skaita samazināšana darbavietās kopumā, uzņēmuma vai struktūrvienību slēgšana, kā arī darba optimizācija un apgrozījuma samazināšanās (5).

Jāpiebilst arī, ka pagājušā gada beigās lielākais reģistrēto brīvo darba vietu skaits NVA bija izsludināts, ar pāris izņēmumiem, tieši iepriekšminētajām profesijām — palīgstrādniekiem, apkopējiem, utt. Citiem vārdiem sakot, darba ņēmēji spēj piedāvāt darba devējiem tieši tās prasmes, kuras tiek meklētas, kas ir pilnīgā pretstatā strukturālā bezdarba tēzei.

Protams, minimāls strukturālais bezdarbs pastāv vienmēr, un nedaudz tas patiešām ir palielinājies krīzes laikā. Tomēr jāpiezīmē, ka pat būvnieki, kuri tiek uzskatīti kā pats galvenais iemesls strukturālajam bezdarbam, neveido pat 4% pašreizējā bezdarba, ja salīdzina ar nozares ziedu laikiem pirmskrīzes periodā un pieņem, ka visi indivīdi joprojām stingri pastāv par darbošanos tikai un vienīgi šajā jomā (6).  Kamēr celtnieks nevar pāris mēnešos pārkvalificēties par investīciju baņķieri, viņš var nākamajā dienā sākt strādāt kā krāvējs vai pēc īsa laika kā šoferis vai pārdevējs. Šādam scenārijam gan par traucēkli rodas jau augstākminētais apstāklis — valstī nav pietiekoši daudz brīvu darba vietu, vienalga vai tā ir finanšu joma, transports, būvniecība vai tirdzniecība –, nevis faktā, ka indivīdu prasmes un kvalifikācijas ir derīgas tikai vienā vienīgā jomā un nekur citur.

Plašsaziņas līdzekļos, neskatoties uz visu, gan var lasīt intervijas ar uzņēmējiem un tirgotājiem, kuri ir izbrīnīti, ka nevar atrast “kvalificētu darbaspēku” (7).  Šiem darba devējiem jāsaprot, ka šis “kvalificēto darbinieku” trūkums ir saistīts ar darba samaksu. Ar attiecīgu izglītību un pieredzi cilvēki neies strādāt pilnīgā bada maizē, savukārt mazāk kvalificēti darbinieki, kuri gatavi par piedāvāto atalgojumu strādāt, darba devēju prasībām neatbilst. Pēc ekonomikas pamatlikumiem nozarēs, kurās ir izsalkums pēc augsti kvalificētiem, bet darba tirgū grūti atrodamiem profesionāļiem, darba samaksai vajadzētu strauji pieaugt arī augsta bezdarba situācijā. Latvijā, vadoties pēc skaitļiem, tādas nozares nav nevienas (8).

Vācijas piemērs

Ņemot vērā augstākminēto informāciju un secinot, ka Latvijas kontekstā ir grūti lielo bezdarbu izskaidrot ar strukturālām pārmaiņām, var rasties jautājums, kāpēc vispār strukturālais bezdarbs tiek publiski piesaukts. Atbildi uz šo jautājumu var rast pavisam vienkārši. Ja tiktu godīgi atzīts, ka Latvijā pastāv liels cikliskais bezdarbs — ekonomikas lejupslīdes dēļ daudzi zaudējuši darbu –paralēli vajadzētu arī sākt domāt par to, kā ar šo bezdarbu cīnīties. Savukārt strukturālo bezdarbu var izmantot kā vēl vienu  attaisnojumu nekā nedarīšanai, lielā bezdarba problēmu noveļot uz pašiem bezdarbniekiem.

Par laimi ne visur strukturālā bezdarba ideja tiek uztverta nopietni. Tā Vācijā, sākoties ekonomikas lejupslīdei, kura, starp citu, bija daudz lielāka nekā ASV, darba devēji uzsāka izmantot valdības piedāvāto Kurzarbeit programmu. Šīs programmas ietvaros darba devēji saviem darbiniekiem samazina darba laiku par 20%, bet mēnešalgu tikai par pāris procentiem. Lielāko daļu starpības, kura darba devējam rodas, maksājot darbiniekiem vairāk, sedz valdība (60%), bet vēl 20% pats darba devējs. Līdz ar to darbinieks ne tikai nezaudē darbu un saglabā teju tikpat lielu algu, bet arī saīsina savu darba nedēļu, strādājot vairs tikai četras dienas nedēļā.

Kurzarbeit vai “simtlatnieki”

Ieguvēji no Kurzarbeit programmas ir visi, jo darba devējiem nav jālauza galva par to, kuru atlaist, valstij nav jāsatraucas par to, kā cīnīties ar lielo bezdarbu un reintegrēt ekonomiski aktīvos iedzīvotājus darba tirgū, bet ļaudīm nav jākļūst par bezdarbniekiem un atliek vairāk laika, ko veltīt ģimenei vai papildus izglītībai. Šis risinājums ir arī ekonomiski izdevīgāks, jo darbinieku atlaišana, pieņemšana un apmācīšana, darba/darbinieku meklēšana, pabalstu kārtošana un izmaksa rada papildus izmaksas visām pusēm.

Kurzarbeit programma ir arī pilnīgs kontrasts mūsu “simtlatnieku” programmai, kur darbu zaudējušie, bieži vien labi kvalificētie strādnieki ir spiesti darīt mazkvalificētu darbu par gaužām mazu samaksu. Pēc Starptautiskā Darba organizācijas datiem Kurzarbeit programmas atbalstu izmantoja teju piektdaļa inženierijas un metālapstrādes uzņēmumu, kā arī gandrīz piektdaļa elektronikas aparatūras ražotāju (9).  Līdz ar to tie desmiti tūkstoši vāciešu, kuri saglabāja darbu, Latvijas gadījumā jau būtu nodēvēti par darba tirgū vairs nederīgiem indivīdiem — strukturālajiem bezdarbniekiem — un būtu spiesti piedalīties simtlatnieku programmā, un apmeklēt NVA organizētos komunikāciju prasmju attīstīšanas kursus.

Nopietna ekonomikas izaugsme valstī nevar sākties tad, ja bezdarbnieku skaits joprojām tiek izteikts divciparu skaitlī. Lai arī politiski ir ērti runāt par strukturālo bezdarbu, attaisnojumus rodot uz godīgo, labi kvalificēto ļaužu rēķina, valdībai ir laiks mainīt domāšanu, nākot klajā ar konkrētām iniciatīvām bezdarba samazināšanai.

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts (ECR – TB/LNNK)

* * * *

____________________________________________________________________________________________________

[1] Latvijas Statistika (2011) Nodarbinātība uz bezdarbs, galvenie rādītāji, LR Centrālā statistikas pārvalde. Skatīt: http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/nodarbinatiba-un-bezdarbs-galvenie-raditaji-30263.html

[2] Diena.lv (2011) Bezdarba līmenis samazinājies līdz 14,4%, Diena.lv, 4. aprīlis. Pieejams: http://www.diena.lv/lat/politics/hot/bezdarba-limenis-samazinajies-lidz-14-4

[3] ibid

[4] NVA (2011) 15 profesijas, kurās ir lielākais reģistrēto bezdarbnieku / brīvo darba vietu skaits, 2010. gada 4. ceturkšņa dati. Pieejams: http://www.nva.gov.lv/index.php?cid=6#profesijas

[5] NVA (2011) Darba devēju vizbiežak minētie iemesli darbinieku skaita samazinājumam, NVA. Pieejams: http://www.nva.gov.lv/index.php?cid=6#bezdarbs 

[6] Latvijas Statistika (2011) Nodarbinātie iedzīvotāji sadalījumā pa saimniecisko darbību veidiem pa ceturkšņiem, Centrālās statistikas pārvaldes datu bāze. Pieejams: http://data.csb.gov.lv/ Argumentu par būvniekiem skatīt, piemēram Krasnopjorovs, O (2011) Latvijas bezdarba anatomija, Delfi Bizness, 15. februāris. Pieejams: http://bizness.delfi.lv/versijas/olegs-krasnopjorovs-latvijas-bezdarba-anatomija.d?id=36832703

[7] Skatīt, piemēram, BNS (2011) Tirgotāji: par spīti bezdarbam, kvalificēta bezdarba trūkst, Diena.lv, 9. marts. Pieejams: http://www.diena.lv/lat/business/expert/tirgotaji-par-spiti-bezdarbam-kvalificeta-darbaspeka-trukst

[8] Latvijas Statistika (2011) Strādājošo mēneša vidējā darba samaksa pa darbības veidiem/pa mēnešiem, Centrālās statistikas pārvaldes datu bāze. Pieejams: http://data.csb.gov.lv

[9] Crimmann, A., Wießner, F, Bellmann, L (2010) The German work-sharing scheme: An intstrument for the crisis, International Labour Organization, 19. lpp. Pieejams: http://www.ilo.org/public/libdoc/ilo/2010/110B09_105_engl.pdf

Atslēgvārdi: , , ,

Atstājiet komentāru