Grieķu drāma un Eiropas solidaritāte

29. marts, 2011

Raksts publicēts laikrakstā “Diena” un portālā “Diena.lv” 2011. gada 29. martā

“Grieķi nav slinki – viņi strādā visvairāk stundu visā ES” – atbildot uz Vācijas preses komentāriem par Grieķijas krīzes cēloņiem, paziņoja Grieķijas parlamenta priekšsēdētājs Filipos Petsalnikos. “Turklāt, mēs saņemam vienu no zemākajiem atalgojumiem Eiropā”, viņu papildināja Grieķijas ģimenes un mazo uzņēmumu asociācijas pārstāvji tikšanās laikā ar Eiropas Parlamenta Krīzes komiteju Atēnās 21. februārī.

Un, lai grieķu attieksme pret viņiem izteiktajiem pārmetumiem būtu pilnīgi skaidra, Krīzes komitejas vadītājam vācu liberāļu pārstāvim preses konferencē pēc tikšanās nācās atbildēt ne tikai uz jautājumiem par Grieķijas salu iespējamo pārdošanu, lai nosegtu starptautiskā aizdevuma parādus, bet arī par vācu radītajiem zaudējumiem Grieķijai Otrajā pasaules karā.

Diemžēl tā ir viena no bēdīgākajām krīzes seku izpausmēm – ES nāciju savstarpēja ēšanās par to, kurš ir vainīgais, un kurš kuram cik ir parādā. Grieķijas un Vācijas attiecības nav vienīgais piemērs – varam pieminēt kaut vai Vācijas un Francijas vadītāju attieksmi pret jaunā Īrijas premjera mēģinājumu panākt zemākas procentu likmes starptautiskajam aizdevumam – lai viņš pirmkārt atsakās no Īrijas slavenās 12,5% uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes. Vai arī Zviedrijas ārlietu ministra neseno vīzdegunīgo atklāsmi, ka Latvijas ekonomiskās problēmas, lūk, ir radušās tikai vienas nacionālās bankas glābšanas dēļ, un labi, ka ir zviedru bankas, kas palīdz nabaga latviešiem.

Taču finanšu aprindās ir acīmredzami, ka Vācija, vai, mazākā mērā Francija vai Zviedrija, glābjot smagos valsts parādos grimstošās ES dalībvalstis, īstenībā glābj savu banku sektoru un ilgtermiņā arī savus pensiju fondus, kas ieguldījuši šo valstu vērtspapīros. Džordžs Soross 22. marta komentārā “Financial Times” konstatē, ka Vācijas iepriekšējā prakse stiprināt banku sistēmu, novērtējot citu ES valstu parādu portfeļus kā drošus ar attiecīgu zemu procentu likmju piemērošanu un tirgus pārkarsēšanu, šobrīd visu pielāgošanās jeb atgriešanās pie ekonomiskās realitātes slogu uzliek šo valstu budžetiem. Un brīdina – šāda prakse var novest pie hroniskas Eiropas sadalīšanās labklājības valstīs ar budžeta pārpalikumu un parādu nastas nomāktās valstīs ar mūžīgu budžeta deficītu.

Taču, kā nesen “Der Spiegel” intervijā precīzi atzina Kalifornijas universitātes ekonomikas profesors Berijs Eihengrīns, “Vācijas kanclerei daudz vieglāk ir paskaidrot saviem vēlētājiem, kāpēc krīzes laikā vācu nodokļu nauda ir jāizmanto vācu banku glābšanai, nevis miljardu eiro palīdzībai Grieķijai”.

Bet, atgriezīsimies pie grieķiem. Grieķijas IKP 2010. gadā kritās par 4,5%, un paredzams, ka 2011. gadā kritīs vēl par 3%. Bezdarba līmenis šogad nepārsniegs 14%, savukārt inflācija 2012. gadā jau ir gaidāma krietni zema – 0,1%.
Tomēr tas, vai grieķu krīze izvērtīsies drāmā, kļūs redzams šīgada laikā. Pirmkārt, tas ir atkarīgs no tā, vai Grieķijas valdībai izdosies lauzt visaptverošo nodokļu nemaksāšanas praksi – gan atcelt neskaitāmos izņēmumus, gan fundamentāli mainīt šokējošo nodokļu izvairīšanās “ētiku”.

Otrs izaicinājums – turpmākās attiecības ar aizdevēju “troiku” – SVF, Eiropas Komisiju un Eiropas Centrālo banku. Grieķija vēlas pagarināt aizdevuma termiņus un samazināt procentu likmi, pretim solot līdz 2015. gadam privatizēt aktīvus un pārdot nekustamos īpašumus 50 miljardu eiro (!) vērtībā. Ar plānu, ko tieši pārdot, Grieķijas valdībai ir jānāk klajā jau tuvākajā laikā. Un, ja tās izrādīsies vācu presē pieminētās salas – respektīvi, daļa no Grieķijas teritorijas, tā vairs nebūs tikai “grieķu drāma” vien. Tas būs simbols Eiropas “solidaritātei”.

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts (ECR – TB/LNNK)

* * * *

Atslēgvārdi: , , , ,

Atstājiet komentāru