Transporta kompānijas grēko; pasažieriem plašāk jāizmanto savas tiesības

10. janvāris, 2011

Raksts publicēts laikrakstā “Diena” un portālā “Diena.lv” 2011. gada 5. janvārī

Ilgāku laiku darbojoties Eiropas Parlamenta Transporta un tūrisma komitejā, esmu nonācis pie secinājuma, ka Latvijā bieži vien ignorētās sabiedriskā transporta pasažieru tiesības ir viens no Eiropas Savienības transporta politikas stūrakmeņiem. Un šķiet, ka par savām tiesībām pēc transporta biļetes nopirkšanas savlaicīgi nokļūt izvēlētajā galapunktā vai arī saņemt pienācīgu kompensāciju par šī pakalpojuma nenodrošināšanu šoziem ir aizdomājies vai ikviens eiropietis: atceltie avioreisi, slēgtās lidostas, aizkavējušies vilcienu un autobusu reisi «bargās ziemas» ar dažu grādu temperatūru zem nulles dēļ ir kļuvuši par dzīves ikdienu.

ES līmenī šobrīd ir pieņemtas regulas par pasažieru tiesībām četros sabiedriskā transporta veidos – aviopārvadājumos, dzelzceļa transportā, prāmju satiksmē un – pati jaunākā – arī autobusu satiksmē maršrutos virs 250 kilometriem. Par autobusu satiksmi politiskais kompromiss starp Eiropas Parlamentu un Padomi tika panākts tikai 2010. gada 30. novembrī un attiecas arī uz iekšzemes pārvadājumiem (Latvijā tie būtu reisi no Rīgas uz Ludzu vai Dagdu). Līdzīgi kā sabiedrībā jau labāk pazīstamajās regulās par pasažieru tiesībām dzelzceļa un avio transportā, arī jaunajās regulās tiek izdalītas t. s. pamattiesības, kas stājas spēkā līdz ar attiecīgā likumdošanas akta spēkā stāšanos, un papildtiesības, kurām dalībvalstis var piemērot spēkā stāšanās atlikšanu līdz pat astoņu gadu termiņam. Dzelzceļā šis periods ir vēl ilgāks – līdz pat 15 gadiem, jo tieši šīs nozares lobijs dalībvalstu satiksmes ministru personā (vairākums ES dzelzceļa kompāniju pieder valstij) visspēcīgāk pretojas pārmaiņām.

Ko nozīmē regulās noteiktās pamattiesības? Tās ietver uzņēmumu atbildību par pasažieriem un viņu bagāžu (ar attiecīgām kompensācijām bagāžas nozaudējuma vai satiksmes negadījuma rezultātā), par informācijas sniegšanu pasažieriem, kā arī tiesības bez papildu maksas brīvi pārvietoties cilvēkiem ar invaliditāti.

Savukārt papildtiesības ietver jau daudz plašāku pretimnākšanu pasažieriem, piemēram, kompensācijas par reisu kavēšanos vai atcelšanu, kā arī maltītes pasniegšana pasažieriem, ja reiss kavējas ilgi. Šāda sistēma jau vairākus gadus reāli darbojas aviopārvadājumos. Cita lieta – aviokompānijas atrod aizvien jaunus un jaunus juridiskos kāzusus, lai savus pienākumus nepildītu. Ilgu laiku pastāvēja neskaidrība, kuros gadījumos lidojums ir uzskatāms par aizkavējušos un kuros – par atceltu. Jautājums ir būtisks, jo atcelta lidojuma gadījumā aviokompānijai ir pilnībā jāsedz biļetes cena vai, ja pasažieris piekrīt, jāpiedāvā maršruta maiņa, kā arī jāmaksā kompensācija par nodarītajām «morālajām ciešanām» līdz pat 600 eiro. Savukārt kavēšanās gadījumā aviokompānijām jāsniedz pasažieriem tikai atbalsts ēdiena un, ja nepieciešams, viesnīcas veidā.

2009. gada novembrī Eiropas Kopienu Tiesa pieņēma spriedumu vairāku privātpersonu prasībā pret Air France un Condor Flugdienst, nosakot, ka «kavēto lidojumu pasažieri var tikt pielīdzināti atcelto lidojumu pasažieriem, piemērojot tiesības uz kompensāciju, un tie var pieprasīt šīs regulas 7. pantā paredzētās tiesības uz kompensāciju, kad tie kavēta lidojuma dēļ cieš trīs vai vairāk stundu laika zudumu». Tiesa gan, kompensācija nav jāmaksā, ja gaisa pārvadātājs «var pierādīt, ka lidojuma ilgo kavējumu ir izraisījuši ārkārtēji apstākļi, no kuriem nevarētu izvairīties pat tad, ja tiktu veikti visi iespējamie pasākumi».

Jāpiemin vēl kāds būtisks pasažieru pamattiesību aspekts – pārvadātāju pienākums nodrošināt personu ar invaliditāti brīvu pārvietošanos bez papildu samaksas, ja par šādu nepieciešamību tiek paziņots 36-48 stundas iepriekš. Diemžēl, kā es noskaidroju invalīdu un viņu draugu apvienībā Apeirons, Latvijā šī sistēma īsti nestrādā, proti, regulas netiek ievērotas. Vismazāk problēmu ir ar lidostu un aviokompānijām – tur ir veikts nopietns darbs, lai ņemtu vērā regulas prasības. Latvijas dzelzceļš savukārt izrāda zināmu pretimnākšanu, un plānots, ka deviņās nozīmīgākajās Latvijas stacijās drīzumā tiks izvietotas paceļamās platformas. Autopārvadājumu jomā situācija ir visbēdīgākā (izņemot Rīgas satiksmi), un, ja cilvēks ar nopietniem kustību traucējumiem dzīvo laukos, parastā veidā atbraukt uz Rīgu viņam nav iespējams. Valsts šajā gadījumā ir izlīdzējusies ar zināmas kompensācijas piešķiršanu šīm personām, kuras tad vēršas pie novadu vai pilsētu domes, lai tā nodrošina speciālo transportu.

Kopumā runājot, nākas secināt, ka situācija ar pasažieru tiesībām Latvijā ir tālu no ideālas, un no šī aspekta mēs varam būt tikai priecīgi, ka esam ES, kur pakāpeniski tiek ieviests vienots regulējums. No Eiropas regulu prasību izpildes Latvijai ilgtermiņā neizdosies izvairīties, tāpat kā Eiropas lidostām un aviokompānijām nāksies meklēt risinājumus, kā nepamest pasažierus bezspēcīgi nīkstam lidostās «big freeze» («liela sala») gadījumos ar temperatūru dažus grādus zem nulles un sniega segas biezumu nedaudz virs potītēm.

 Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts (ECR – TB/LNNK)

* * * *

Atslēgvārdi: ,

Atstājiet komentāru