Zīle: pēdējais laiks doties Rietumu virzienā

24. septembris, 2010

Intervija publicēta “Latvijas Avīzē” 2010. gada 24. septembrī. Ar nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”/Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK Ministru prezidenta kandidātu Robertu Zīli sarunājas Voldemārs Krustiņš un Ģirts Zvirbulis.

V. Krustiņš: – Sekojot līdzi deputātu kandidātu debatēm televīzijā un citos medijos, nepamet sajūta, ka viņiem īsti nav ko teikt vai piedāvāt vēlētājiem. Tādēļ, sākot šo sarunu, vēlējos pajautāt – vai priekšvēlēšanu propaganda šoreiz nav diezgan patukša?

R. Zīle: – Ir! Un arī tie mediji, kas mēģina ievirzīt diskusiju tikai par budžetu konsolidāciju, kas attiecas uz 11. un 12. gadu, nespēj noturēt politiķus šajā laika ietvarā, un viņi izplūst vismaz uz četriem gadiem vai pat ilgāku periodu. Visas partijas cenšas pateikt kaut ko cilvēkiem patīkamu. Turklāt tās, kas pēdējos gados darbojušās valdībā vai Saeimā, vienkārši pūš miglu acīs un cenšas pierādīt, ka situācija ir krietni optimistiskāka, nekā tā ir patiesībā.

Mans skatījums uz pašreizējo situāciju ir tāds, ka tuvākajā laikā mums citu aizdevēju par saprātīgiem procentiem nav kā tikai pašreizējie. Tādēļ mūsu uzdevums ir atrast iespēju neaizņemties visus 7,5 miljardus, bet pēc iespējas mazāk. Un iegūtie līdzekļi ļoti koncentrēti jāvelta konkrētām lietām. Manuprāt, lielāka uzmanība un līdzekļi jāvelta diviem blokiem – pirmkārt, privātā parāda restrukturizācija, kas nozīmē mājsaimniecību hipotekāro kredītu parādu un mazo uzņēmumu saistību nokārtošanu. Situācija, ka ģimenei vairāk nekā puse no saviem ienākumiem jāatdod bankai, nav īsti normāla, un aizdevēji to labi saprot. Mazajiem uzņēmumiem ir vēl trakāk, jo viņi savus aizņēmumus garantējuši ar personīgiem galvojumiem un tagad var zaudēt visu savu personīgo īpašumu. Turklāt šī uzņēmējdarbība nevar attīstīties, jo bankas par aizdevumu prasa nežēlīgi lielu nodrošinājumu. Mēs varam darīt tā, kā to dara angļi – aplikt ar īpašiem nodokļiem bankas, kas nesniedz kredītus.

Otrs bloks, kam jāatvēl aizņēmuma līdzekļi, ir bezdarbs, kas pie mums joprojām ir lielākais Eiropas Savienībā. Vistrakākā situācija ir ar cilvēkiem, kas ilgstoši ir bez darba. Tādēļ mums vajadzētu vienoties ar SVF un Eiropas Komisiju, ka varam aizdevuma naudu izmantot nodarbinātības programmām. Ne tikai tā sauktajai “simtlatnieku programmai”, bet tieši maksāt darba devējiem, lai viņi nodarbina ilgstošos bezdarbniekus. Pretējā gadījumā mēs šos cilvēkus vienkārši pazaudēsim.

Jūsu priekšlikumi izklausās ļoti jauki, bet vai kāds jums ļaus tos realizēt, pat ja kļūsiet par valdības vadītāju?

Abas manas minētās sadaļas jau ir iekļautas ar aizdevējiem izstrādātajā programmā, tikai nav izvērstas. Sadarbības memorandā ar starptautiskajiem aizdevējiem, ko Dombrovska valdība pagājušajā gadā parakstīja, banku restrukturizācijas programmai veltītas tikai dažas rindkopas. Tāpat tur bija paredzēta arī iespēja palīdzēt ģimenēm ar hipotekāro maksājumu slogu. Valdība vienkārši nekustināja šo lietu. Bet esmu pārliecināts, ka aizdevējiem pret to nebūtu bijuši iebildumi.

Cita lieta ir ētiskais aspekts. Tie nodokļu maksātāji, kas nav ņēmuši kredītus, varētu būt neapmierināti ar to, ka viņiem tagad jāuzņemas nasta arī par tiem, kas savus kredītus vairs nevar nomaksāt.

Pievēršoties vispārīgākām lietām. Vai pašreizējā situācijā jūs neredzat iespēju, ka uz Latvijas politiskās skatuves varētu parādīties kādi “sociālistiski” noskaņoti spēki un gūt panākumus ar saukļiem – atkratīsimies no bankām izsūcējām un no oligarhiem, balsojiet par mums, un tad jums nekas nebūs jāmaksā.

Uz to pusi jau velk “Saskaņas centrs”, kura līderis Jānis Urbanovičs nesen bija publicējis laikrakstā “Diena” lielu rakstu par ļaunajām zviedru bankām. Es gan esmu pārliecināts, ka to viņam kāds uzrakstījis priekšā, un es pat nojaušu, kas. “Saskaņas centrs” Eiropā mīl apgalvot, ka pieder sociāldemokrātiem. Es saviem kolēģiem Eiropas Parlamentā pārtulkoju šo rakstu angliski, un viņi bija ļoti izbrīnīti, it sevišķi – skandināvu sociālisti.

Tomēr man negribas ticēt, ka “SC” varētu mēģināt nākt pie varas ar pavisam sociālistisku populismu. Tam viņi tomēr ir pārāk racionāli. Tiesa, tur iekšā ir arī Alfrēds Rubiks un viņa partija, tādēļ neko nevar zināt.

“Saskaņas centrs” mēdz uzsvērt, ka laiks domāt par nacionālām lietām esot pagājis. Tagad domāšot tikai par labklājību. Sak” – ja ir desa, ko likt uz maizes, ko tad tur vairs satraukties par kaut kādu valsts valodu.

Darbs, iztikšana un tas, kas paliek maciņā, ir svarīgi, bet es nedomāju tik slikti par latviešu tautu, ka materiālie labumi tai būtu galvenie. Arī šajos grūtajos laikos svarīgi saprast, uz kuru pusi mūs valsts dosies un vai latviešiem vēl pašiem būs teikšana savā valstī. Tas varbūt skaļi skan, bet tā ir taisnība. Valodas jautājums vienmēr būs aktuāls, jo, ja nebūs latviešu valodas, nebūs arī latviešu valsts. Ja tā pavērtē, mēs esam vienīgie, kas konsekventi gājuši virzienā uz latviskas Latvijas veidošanu – gan “Visu Latvijai” jaunieši, gan “TB”/LNNK daļa. Mūs var pelt par kļūdām, bet nacionālo vērtību ziņā mēs nekad neesam novirzījušies no sava kursa – ne Abrenes, ne valodas, ne vēstures jautājumā. Par okupācijas fakta atzīšanu veiksmīgi cīnījāmies arī Eiropā. Tādēļ visiem, kuriem ir svarīga latviešu kā valstsnācijas nākotne, vēlēšanās jāizdara izvēle par labu mums. Daži varbūt domā, ka to pašu spēs nodrošināt arī “Vienotība”, bet es tā arī neesmu dzirdējis nevienu “Vienotības” līderi skaidri pasakām, ka viņi nestrādās vienā koalīcijā ar “Saskaņas centru”, kuram nākamajā Saeimā noteikti būs daudz vietas. Es pieļauju pusi uz pusi, ka pie noteikta vietu sadalījuma Saeimā “Vienotība” varētu iet kopā ar “SC”.

Vairāk vai mazāk visas partijas centīsies, lai cilvēkiem šeit būtu darbs un iztikšana, bet tā atšķirība ir ilgtermiņa – vai mēs pieļausim šeit lielāku Krievijas ietekmi vai ne.

Man ir pārmetuši, ka es atkal saku “krievi nāk!”. Bet Krievijas ārpolitikas doktrīnu ikviens var izlasīt portālā Newsweek un pārliecināties, kā viņi šeit virzās ar savu ietekmi ne vien mūsu informatīvajā, bet arī ekonomiskajā telpā, kas rada iespējas ietekmēt politiku. Tādēļ 2. oktobrī, izdarot izvēli, jādomā par to, ko partijas piedāvā ilgtermiņā.

Jūs runājat par ierindas vēlētājiem. Bet varbūt esat pamanījis, ka vēsturnieku, sociologu, politologu un citās akadēmiskajās aprindās arvien biežāk izskan apgalvojumi – tieši apgalvojumi, nevis pieņēmumi, ka latviešu kultūra ir novecojusi, mazspējīga, uz latviešu valodas bāzes mēs nevaram integrēties un tā tālāk…

Jā, tas ir ļoti uztraucoši un pat bīstami. Es arī nesen izlasīju Alvja Hermaņa interviju. Viņš ir spilgta personība, bet gan no viņa, gan no Roberta Ķīļa un daudziem citiem var dzirdēt apgalvojumu, ka savu valsti jau esam izniekojuši un tā vairs nav vajadzīga. Ka galvenais, lai mēs varētu kā personības realizēties kaut kur pasaulē. Diemžēl ir, kas viņiem notic un pārejošas ekonomiskas krīzes dēļ noniecina domu, par kuru mēs pirms 20 gadiem sapņojām… Tas ir briesmīgi. Ja nebūs ticības latviskajam valstiskumam, tad ir pavisam slikti. Ja tas pazūd, tad jau vairs nav nozīmes, kādos ietvaros mēs risinām sociālekonomiskos jautājumus.

Ģ. Zvirbulis: – Bet varbūt kultūras cilvēki un akadēmiķi šajā gadījumā jums izdara pakalpojumu, brīdina par sabiedrības noskaņojumu un risku zaudēt šīs vērtības. Kā to mainīt, kā celt patriotismu – tā jau ir pirmkārt politiķu, nevis aktieru vai sociologu atbildība. Ko jūs piedāvāsiet, lai atgrieztu latviešos ticību latviskajam valstiskumam?

Mēs jau esam pietiekami piedāvājuši, un pēc apvienošanās mūsu kopīgais piedāvājums ir kļuvis vēl stiprāks. Kas attiecas uz abiem pieminētajiem kungiem, viņu izteiksmes formā es nemanīju optimistisko noti – jūs, latvieši, uzmanieties, jo var notikt šādi. Drīzāk viņu nostāja liecināja, ka latviskuma ideja ir neatgriezeniski zaudēta un nav vairs vērts censties. Protams, viedokļu līderiem nav jāmudina balsot par “VL”/”TB”/LNNK, bet, manuprāt, viņiem vismaz būtu jāmudina cilvēki saņemties, jāiedrošina viņi pārvarēt īstermiņa grūtības, nezaudējot ilgtermiņa vērtības.

Precizējiet, lūdzu, ko jūs darīsiet, lai atgrieztu vērtību skalas augšgalā šīs ilgtermiņa vērtības.

Ja mēs pēc vēlēšanām iegūsim pietiekami lielu ietekmi koalīcijā, tad nekavējoties jāpanāk vairāki kļūdu labojumi. Ātri jāatver Imigrācijas likums un jāatsakās no normas par pastāvīgo uzturēšanās atļauju izsniegšanu apmaiņā pret nekustamā īpašuma iegādi. Otrkārt, Izglītības likumā jāparedz pakāpeniska pāreja uz izglītību latviešu valodā, sākot no pirmās klases. Treškārt, jāsakārto jautājums par otrās svešvalodas mācīšanu. Jārada situācija, ka krievu valoda šeit ir svešvaloda. Mūsu orientācija ir Eiropa un Eiropas valodas. Cilvēki nebrauc strādāt uz Krieviju, bet otrā virzienā.

Ja mums izdotos panākt šīs lietas, tas varētu atgriezt latviešu cilvēkiem pašcieņu un radītu viņos ticību, ka lietas iet pareizā virzienā. Šie būtu daži stingri un izšķirīgi soļi Rietumu virzienā, prom no Krievijas ietekmes zonas. Igaunija savas stiprās politikas dēļ jau ir pazudusi no šīs zonas.

V. Krustiņš: – Un ko jūs domājat darīt ar integrāciju?

Katrā ziņā negribu redzēt Latvijā situāciju, kad šeit ir divas valodas. Pakāpeniski jāpanāk, ka šeit ir tikai viena valoda. Katram pastāvīgajam iedzīvotājam jājūtas piederīgam Latvijai un tik lojālam, lai viņš justos pat pagodināts, ka viņu nosauc par latvieti.

Mūsu prokrieviskajās aprindās kā lojalitātes galvenā pazīme tiek minēta nodokļu maksāšana.

Nu, tās nu ir galīgas muļķības, ko diemžēl nākas nereti dzirdēt no dažiem Latvijas politiķiem. Mūsdienās ar brīvu darbaspēka kustību cilvēki strādā dažādās zemēs un maksā tur nodokļus. Bet tas vienkārši ir viņu pienākums, kas nedod nekādas tiesības piedalīties vēlēšanās, veidot politiku vai citas pilsoņa privilēģijas.

Ģ. Zvirbulis: – Šlesers pēc tam, kad tika nominēts par “PLL” premjera kandidātu, apgalvoja, ka Zīle ir dziļi ieaudzis Eiropā, atsvešinājies no Latvijas realitātes un negribēs mainīt labi apmaksāto eirodeputāta amatu pret Latvijas Ministru prezidenta smago darbu. Vai viņš kļūdījās?

Eiropas Parlamenta deputāta darbs tiešām ir labi apmaksāts. Labāk nekā Latvijas Ministru prezidentam, bet šis apstāklis nespēlēs nekādu lomu, ja man tiks piedāvāts premjera amats. Kas attiecas uz orientēšanos Latvijas situācijā, Šlesers ļoti labi zina, ka es gandrīz vienmēr piedalos koalīcijas sēdēs un sekoju Latvijā notiekošajam. Dīvaini, bet laikam joprojām pastāv mīts, ka eirodeputāti dzīvo tikai Briselē un dzimtenē nemaz neparādās. Patiesībā Eiropas Parlamentā nevienam nav vajadzīgs politiķis, kurš nezina, kas notiek zemē, no kuras viņš ievēlēts.

Atstājiet komentāru