Latvijai 2011 vajadzīgs NEP’s
jeb New Economic Policy

2. novembris, 2009

Esam spiesti izpildīt vingrinājumu, kāds pasaules ekonomikā vēl nav pieredzēts, ja neskaita Otro pasaules karu. Negatīvā spirāle ekonomiskajā teorijā ir aprakstīta un pārbaudīta. Vai teoriju var attiecināt arī uz Latvijas eksperimentu, kā tas sākās un ar ko varētu turpināties? Par to Kapitāla saruna ar ekonomistu Robertu Zīli (TB/LNNK).

Teorētiskā vai praktiskā līmenī: vai pasaulē ir pazīstams kāds līdzīgs vingrinājums, ko mēs pašlaik mēģināt izpildīt? Nekad ne teorijā, ne praksē neesmu sastapies ar kaut ko tādu kā Latvijā, kad krītošā ekonomikā varētu vēl vairāk saspiest publiskos izdevumus. Ekonomisti varētu strīdēties, vai Keinsa teorija darbojas visos apstākļos…Mēs turam stingru nacionālās valūtas kursu, apzināti palielinām bezdarbu, samazinām ienākumus iedzīvotājiem, nominālā izteiksmē tos devalvējot – kādu laiku tā var iztikt. Es uzsveru: iztikt, saņemot gandrīz vienīgo iespēju, kā uzturēt šo budžetu un uzturēt sabiedrību pie kaut kāda saprātīga dzīves līmeņa, taču šim ceļam nav nekāda ilgtermiņa risinājuma. Es nesaku, ka nevajag realizēt pieņemto programmu. Aizņēmums caur Starptautisko Valūtas fondu (SVF) ir gandrīz vienīgais man zināmais Latvijai pieejamais finanšu resurss, jo mūsu kredītreitings pārspēj vien Kazahstānu, pat no Īslandes mēs atpaliekam.


Izklausās bezcerīgi. Kādu laiku tā var dzīvot, bet izaugsmei nav vietas. Kurā brīdī tad ir jāpasaka „stop! Tagad darām citādi”?
Mums kā mazai ekonomikai vienai no šīs bedres neizrāpties. Vajadzētu uz šīs programmas pamata, kura parakstīta ar SVF, vienoties par to, ka nākamo gadu spējam nofinansēt.

Man ir kauns, ka neesam ieviesuši nekustamā īpašuma nodokli, kurš ir programmas nodokļu daļā punkts nr. 1. Kauns, ka neesam ieviesuši kapitāla nodokli, kurš ir civilizētas, demokrātiskas ekonomikas pazīme. Pret ienākumiem jāizturas ar cieņu, taču tie ir jāapliek ar nodokli. Papildus šīm divām lietām ieņēmumu daļā mūsu partijas uzskats ir, ka lielajiem uzņēmumiem virs piecu, iespējams, virs desmit miljonu peļņas jāuzliek progresīvais ienākumu nodoklis. Tas ļoti varētu patikt daudzām kompānijām ar Skandināvijas kapitālu, kuras darbojas IT sektorā. Ja peļņu pēc nodokļiem simtprocentīgi izdala dividendēs, kā to daudzus gadus dara Lattelecom, vai 75% apmērā – kā LMT, nu, tas nav normāls peļņas izņemšanas līmenis. Krīzes laikā visiem ir jāsaspiežas


NĀKAMGAD JĀPIEŅEM JAUNA EKONOMISKĀ POLITIKA
Minētā programmas daļa ir pieņemama. Taču mums pakāpeniski ir jāiet uz ekonomiskās politikas maiņu. 2010. gads ir priekšvēlēšanu gads, tomēr tajā būtu jāgatavo cita ekonomiskā politika – neatkarīgi no tā, vai pasaule un ES atveseļojas vai ne – tādā pašā garā turpināt vairs nevaram.


Skaidrs, ka dzīvojam pāri saviem ienākumiem, tomēr īsti nesaprotu mūsu aizdevēju loģiku, ar ko mēs esam tā nogrēkojušies, kāpēc viņi ir tik skarbi pret mums, pieprasot 8% budžeta deficītu. 9–10% deficīts taču mūsdienu pasaulē nav nekas unikāls!
Pirmajās Godmaņa valdības sarunās ar aizdevējiem, cik var spriest no ārvalstu preses, gan Eiropas Komisija un Zviedrijas valdība, gan arī Latvijas Banka no Latvijas puses tolaik nepārprotami bija par valūtas kursa noturēšanu, kas nav bijusi pozīcija, ko aizstāv SVF. Tas daudz ko pasaka. ES un Zviedrijas pozīcija ir skaidra, jo stabils valūtas kurss ir vienīgā iespēja samazināt banku sektora zaudējumus krītošas likviditātes apstākļos, ko radīja ķīlu cenas strauja pazemināšanās.


Skaidrs, bet kas tad tā par attieksmi – „ja vēlaties saglabāt valūtas kursu, jums jāizpilda vingrinājums”?!
Tas nu gan ir saskaņā ar teoriju. SVF jau sen monitorē Baltijas valstis, arī Ungāriju. Pirms laba laika viņi sūtīja Kalvītim un Latvijas valdībai dažus t. s. nepapīrus (non-paper), dažus no tiem esmu redzējis. Jau 2007. gadā bija skaidrs, ka Latvijai ir tikai divi ceļi – vai nu devalvācija, vai arī tas, pa kuru esam aizgājuši tagad. Eiro izteiksmē tas nozīmē krasu darba samaksas pazeminājumu – ar nodokļiem, ar samazinājumiem algu nominālā, sociālajā palīdzībā. Lai izlīstu no līdzšinējā pārpatēriņa, mums nav citu variantu. Šajās vēstulēs viņi gan klusē par privāto parādu straujo uzkrāšanos…


Varam tagad pāriet pie citas ekonomiskās politikas izklāsta. Kāpēc mēs runājam par jaunas politikas nepieciešamību jau nākamgad, ja “atžagošanās” varētu būt vēl ilgus gadus?
Krīzes laikā varai (tādā labā nozīmē) ir svarīgi saglabāt spēku, kuram kaut cik ticētu, un tā spētu ne vien atkauties, bet arī domāt vienu soli tālāk, kas, protams, pašlaik šķiet neticami. Ja tiekam galā ar programmas ieņēmumu daļu un tā tiek monitorēta, arī priekšvēlēšanu laikā ir iespējas meklēt politisku kompromisu par to, kādas ekonomiskās politikas izmaiņas ieviešam laikā „ne vēlāk kā 2011. gada sākumā”.

Droši vien ir jāparedz vairāki scenāriji, kā varētu attīsties ES un pasaule kopumā, kādas ir mūsu iespējas atgriezties finanšu tirgos, vai mums tobrīd varētu būt iespējas pārfinansēties citādi, ne vien caur SVF, un tādējādi kļūt neatkarīgākiem savā politikā.

Vai arī – mums ir tāds ceļš kā Īslandei, kura ekonomiskās politikas ziņā ir nonākusi Lielbritānijas un Holandes verdzībā. Arī tas ir variants, jo Īslandes ekonomika sāk atgūties, ir nodarbinātība. Protams, viņi nejūtas laimīgi. Domāju, viņi rekordstraujā tempā kļūs par ES dalībvalsti, jo jau decembrī, iespējams, tiks atvērtas sarunas, kas nekad nav noticis tik ātrā tempā.

Man šķiet, pamats mūsu scenārijam ir privātajos parādos. Vai tiešām mēs gribam visus privātos parādus pakāpeniski pārņemt publiskajā sektorā un mēģināt to visu atmaksāt, kas, manuprāt, nav iespējams…


JĀPRASA SOLIDARITĀTE NO BANKĀM
Un ko tad lai darām? Ar bankām un ar tiem, kuri izsniedza šos kredītus, ir jāpanāk kompromiss par solidāriem zaudējumiem. Dombrovskis vienu no soļiem sper. Tas, protams, juridiski ir pretrunīgs, taču zobi ir jārāda. Pretējā gadījumā…

Daži, t. sk. ES finanšu komisārs, varbūt mazliet aizmirst, kādas metodes viņi paši lieto un kuras valstis slavē. Spānijai ir 18,9% bezdarbs, budžeta deficīts virs 10%, bet nekas neliecina, ka kāds grasītos ar viņiem pasākt ko līdzīgu tam, ko prasa no mums.

Protams, Komisijai ir taisnība par nodokļiem Latvijā, taču par citām pozīcijām es ļoti šaubos, jo tas nav risinājums. Mums ir stingri jāiestājas pret samērā nekorekto Zviedrijas finanšu ministra uzspiedienu. Tā, protams, būtu galēja metode, taču mēs varam rīkoties arī tā kā Argentīna, kur dolāru kredītus pielīdzināja peso kredītiem, jo skaidrs, ka, noturot lata kursu, mēs par kredītiem pārmaksājam. Ja jūs neko negribat darīt, lai mēs uz politiskas pozīcijas pamata ātrāk tiekam eirozonā, tad acīmredzot jums nāksies solidāri zaudēt līdz ar mūsu kredītņēmējiem.


Ja nu viņi ver ciet kantorus un aiziet prom no Latvijas?
Tas nav tik vienkārši, jo nav jau, kur sprukt. Varētu kādam pārdoties, taču nedomāju, ka par kādas bankas portfeli Baltijā pašlaik kāds būtu gatavs maksāt tādu cenu, kādu tā vēlētos. Turklāt pēdējā laikā bankas galvenokārt nodarbojas ar Baltijas tirgus parādu piedziņu, nevis jaunu kredītu izsniegšanu, kas ir saprotams, bet mēs tajā neesam ieinteresēti.


Par nodokļiem viss, protams, vēl var mainīties 35 reizes, bet, ja apskatām progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN), – vai tas vispār būtu jāievieš?
To var apskatīt pēc tam, kad vispirms būsim ieviesuši kapitāla pieauguma nodokli. Nav nekādas jēgas ieviest progresīvo ienākuma nodokli darba ņēmējiem, ja neko neieviešam darba devējiem. Tas, ko mēs ieviesīsim, ir surogāts, taču labāk nekā nekas. Pašlaik apspriešanā esošais variants ar papildus nodokli apliek dividenžu izmaksu, palielinot apliekamo daļu uzņēmējiem, kuri peļņu sadala un izņem dividendēs. Šajā gadījumā 15 procentiem nāks klāt vēl 10%.

Taču kapitāla nodoklis pagaidām neskar to, kas attiecas, piemēram, uz SIA daļu pārdošanu. Ja kādas partijas ierindas biedrs pārdod savus piena kombinātus, viņam joprojām par to nekas nav jāmaksā. Te ir tā sliktā lieta. Patiesībā to tā īsti var saprast tikai tajās valstīs, kurās darbojas ikgadējā ienākumu deklarēšana. Tad šī cilvēka bilance uzkrājas nodokļu dienestos. Turklāt vairumā valstu kapitāla nodoklim ir neapliekamais minimums. Neviens tur nekrāmējas ar summām, kuras ir zem pusotra tūkstoša eiro gadā. Tos, kuri nedaudz spēlē biržā, liek mierā.

Nākamais solis ir progresīvais uzņēmumu ienākuma nodoklis (UIN), un tikai tad mēs Latvijas izpratnē varam runāt par darba ņēmēju progresīvo nodokli. Ieviešot progresīvo UIN, ir nepieciešams slieksnis. Ja to noliek piecu miljonu gada peļņas līmenī, iespējams, tas skar pārāk daudzus, tāpēc to slieksni varētu pacelt, piemēram, divreiz augstāk. Ieviešams ir 25% nodoklis, un, ja viņš to peļņu izņem dividendēs, viņam vēl 10% nāk klāt.


Vai tas neapdraudēs investīciju ienākšanu?
Nē, zemāks UIN neglābj investīciju ienākšanu. Latvijā pašreizējās likmes noteikšanu zemāk par iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi īpaši agresīvi virzīja Šlesers, ja nemaldos. Labos laikos neviens jau, protams, neiebilst pret UIN samazināšanu. Taču būtībā tas tikai stimulēja darījumus, kuros ar maza nodokļa nomaksāšanu ātri varēja izņemt dividendes. Tas bija īpaša veida bizness, jo Latvijā ir liels nodoklis ar darbaspēku saistītajām izmaksām un tas neveicina tādu ražošanu, ko tu ātri nevari izbeigt. Tas ir veicinājis dažādus šāda veida darījumus, kur var ātri uztaisīt biznesu, pārdot un aiziet no tā.


Mūžīgā tēma par birokrātiskā sloga samazināšanu un uzņēmējdarbības vides uzlabošanu visiem jau ir apnikusi… Tur ir kaut kas jādara, vai arī tā pārvalde sašaurināsies pati no sevis, un uzņēmējiem būs vieglāka dzīve?
Skaidrs, ka – ja jūs nevarat izsekot, kur paliek konkrēts dokuments ar jūsu priekšlikumu, ja tas nonāk arvien lielākā papīru kaudzē, tad tas ir jālauž. Par to nav šaubu.

No otras puses, nevajag vainot ierēdniecību, ka tā izpilda likumos un noteikumos aprakstīto. Šai ziņā var būt priekšlikumi par uzlabojumiem, taču tos nedrīkst vulgarizēt. Skaidrs, ka jebkurš biznesa projekts, kurš attīsta Rīgu vai jebkuru citu vietu, ir ļoti saistīts arī ar kopējām sabiedrības un vides interesēm. Kā Šlesers to saprot, tad visa tā birokrātija būtu jānovāc, jo ierēdņi neseko uzņēmēju interesēm. Tā ir otra galējība. Viņi jau nevar ignorēt likumus, jo viņi taču par to ir atbildīgi.


9% iedzīvotāju pie mums strādā valsts pārvaldē – katrs desmitais…
Jā, tas ir daudz… Neesmu eksperts, lai pateiktu, vai Eiropā mūs varētu uzskatīt par birokrātisku valsti. Domāju, Francijā šis īpatsvars ir lielāks. Tas atkarīgs no valsts modeļa un tradīcijām. Šis īpatsvars nav tik liels tādās valstīs kā Lielbritānija, kura ir samērā liberāla.


OTRU PĒRIENU LATS NEIZTURĒS
Kurai no daudzajām versijām par lata kursa izmaiņām jūs piekrītat? Domāju, mums vispirms vajadzētu pārliecināt mūsu donorpartnerus un pēdējā laika lielākos kreditētājus par to, ka visi tomēr esam vienā laivā un tāpēc vajadzētu iet uz priekšu ar politiski ātrāku eiro ieviešanu Latvijā, parādot, ka no tā iegūs visi – kā minimums – eirozona ap Baltijas jūru. Ja gadījumā tas neizdodas, var notikt kursa izmaiņas, jo neticu, ka ar tādu pašu eiro kursu pret latu mēs veiksmīgi piepeldēsim 2014. gadam.


Kur ir robežlīnija, kad būs skaidrība par latu? Ekonomists Ošlejs to novelk nākamā gada beigās…
Objektīvi tā varētu būt. Ja sākam strādāt pie citas ekonomiskās politikas 2011. gadam, bet redzam, ka vai nu paši nespējam, vai – starptautiskā sabiedrība neko no mūsu piedāvātā nepieņem, tad – nav daudz metožu, ieskaitot devalvāciju, kā iziet no strupceļa.

Mēs izvēlējāmies mokošāko un sāpīgāko ceļu – devalvēt ienākumus un turēt stabilu valūtas kursu. Tas sliktākais variants var būt tāds, ka mēs ar šo nomocīsimies pusotru vai divus gadus, tad neizturēsim un saņemsim otru pērienu. Tad sabiedrība būs divkārt nopērta… Tāpēc man šķiet, ka politiskajā līmenī mums jāpaveic pašiem savs darāmais un starptautiski jāspiež uz to, lai mūs neper atkārtoti.


Ja bija divi risinājuma varianti, kā iziet no situācijas, kāpēc tika izvēlēts šāds? Starp lēmuma pieņēmējiem ir cilvēki, kas paņēmuši eirokredītus…
Esmu redzējis informāciju, ka atbildīgie cilvēki, kas piedalījās šī lēmuma pieņemšanā, paši ir no tā atkarīgi… Tas nu gan būtu nožēlojami skumji, ja tikai tāpēc uz to tikām virzīti vai galvenokārt tāpēc, bet es ceru, ka tā tas nebija.


Kādi vēl varētu būt argumenti, kāpēc viņi izvēlējās šādu ceļu?
Cik saprotu Latvijas Bankas pozīciju, viņi tur šo naudas zīmi kā svarīgu instrumentu, kas vienmēr bijis stabils visus šos gadus. Protams, krīzes laikā uz to ir spiediens no interešu grupām, un es pieņemu – viņu vēlme bija parādīt, ka vismaz šis instruments mūsu ekonomikā ir stabils. Tas, protams, sakrita ar EK un Zviedrijas valdības interesēm, jo zviedru rīcība EK aizdevuma sagādāšanā bija ļoti nozīmīga.


PAR EKONOMIKAS ATDZĪVINĀŠANU
Vai Latvijas ekonomiskā un eksporta struktūra vispār ir dzīvotspējīga? Vai mēs ražojam to, ko var pārdot? Kur ir mūsu vieta starptautiskajā darba dalīšanā? Skaidrs, ka treknajos gados, nelietojot nodokļu politikas motivāciju un daudzus citus instrumentus, bizness aizgāja pilnīgi garām (in a wrong direction??), jo daudzi mainīja nodarbošanos, kļūstot par nekustamo īpašumu darboņiem – tur ar vienu darījumu varēja nopelnīt to, ko tu nekur citur nenopelnīsi. Tas, protams, sačakarēja situāciju vairāk, nekā vajadzēja.

Ar eksportiem gan notika vienkārši. Vācieši neražo mēslus, viņiem ir eksporta tirgi visā pasaulē, bet, neskatoties uz viņu autobūves u. c. industriju augstajām tehnoloģijām un darbagaldiem, arī viņi šogad ir ļoti smagi piemeklēti. Tātad, pat ja ir hi tech tehnoloģijas, šajā situācijā tās neizvelk apjomus. Eksportētāji nav labā situācijā un, domāju, nebūs arī nākamgad. Šajā kontekstā nav ko satraukties par to, ka mums nav, ko eksportēt, izņemot tradicionālās nišas.

Neuzskatu, ka bija jādara tas, ko piedāvā Kampars (ekonomikas ministrs – M. Z.). Tādai prioritāro nozaru noteikšanai galīgi nepiekrītu! Tas ir muļķīgi, jo parāda, ka galvenajiem resursiem – gan cilvēku, gan izglītības un naudas ziņā – jāplūst uz šīm nozarēm. Banku sektors to atbalstīja, sakot, ka nu mēs beidzot zināsim, kam dot naudu… Un galu galā, ja kas neizdosies, bankas varēs prasīt no valdības: „Tās taču bija jūsu prioritārās nozares, mēs tās kreditējām…”

Neuzskatu, ka varam iekļauties kādos lielos biznesos un darba dalīšanā samērā lieliem uzņēmumiem. Neesam tik liela darbaspēka apjoma valsts. Mēs vienmēr varam strādāt ar nišas vietām, vēlams vien pievienot vērtību. Ir Latvijā uzņēmums, kurš ražo detaļas Porshe, ir vairāki produkti ar stikla šķiedrām u. c. nišas, kurās varam konkurēt.


Vienmēr taču kaut kur var saražot lētāk nekā Latvijā…
Teiksim, ir tādi ļoti labi apģērbi no šveiciešu firmas Mammut, kurš pašlaik ir vadošais drēbju uzņēmums kalnu slēpošanā, un es esmu nopircis izcilas kvalitātes jaku, kas ir ražota Latvijā! „Made in Latvia.” Es pat nezinu, kur te to īsti ražo…


Ar eksportu mēs neizvelkam, patēriņu esam saspieduši. Kur tad uzdīgs tie asni pēc citas ekonomiskās politikas ieviešanas?
Šī politika nozīmē, ka uz mērķētām jomām vairāk jāpaplašina publiskais pasūtījums, kas manā uztverē visdrīzāk nozīmē valūtas kursa nenoturēšanu, jo nauda ekonomikai ir kā asinis. Ja to kļūst arvien mazāk un mazāk, tad organisms kļūst arvien vājāks. Tas ir izmēģinājis visvisādas zāles, bet tomēr nespēj funkcionēt. Atliek vien cerēt, ka eksporta iespējas tajā brīdī būs, pasaule atlabs un parādīsies vismaz kāds, kurš izskatīs iespēju atkal aizdot naudu Latvijai valstiskā līmenī vai vismaz lielākajiem tās uzņēmumiem, piemēram, Latvenergo – tā jau būs laba pazīme.

Māris Zanders Kapitāls, 02.11.2009 Copyright © LETA

Atslēgvārdi:

Atstājiet komentāru